Rafails Rozentāls: tauta ir slima
Nesen, sirds transplantācijas desmitgadei veltītā pasākuma laikā, Latvijas Transplantācijas centra vadītājs profesors Rafails Rozentāls skarbi izteicās par situāciju, kas vērojama Latvijā: pasaulē vislielākā problēma ir orgānu trūkums, bet tā, izrādās, nav aktuāla mūsu valstī, jo "šis nav orgānu trūkums, tā ir dezorganizācija".
Tā, piemēram, pērn Latvijā varēja veikt septiņas sirds transplantācijas, taču veica tikai trīs. Četras sirdis netika izmantotas "naudas trūkuma dēļ". Vismaz pieci cilvēki pērn nomira, nesagaidījuši sirds pārstādīšanas operāciju. Tāpat nebija kur likt 19 aknas, kaut gan Latvijā ik gadu vajadzētu veikt vismaz 20 aknu transplantācijas. Tāpēc, tēlaini izsakoties, šie orgāni tika "izmesti".
Profesors, raksturojot Latvijas transplantoloģijas vispārējo situāciju šodien, laikrakstam "Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai" norāda, ka lielākā problēma bija un joprojām ir: kur dabūt orgānus? Un tomēr mēs jau esam veikuši ap 1600 nieru transplantācijas. Pērn bija 77 operācijas. Izmantojot nieres no mirušiem cilvēkiem, mūsu rādītājs ir viens no labākajiem Eiropā. Kvantitatīvi operāciju mums ir mazāk nekā, piemēram, Spānijā, jo tur cilvēku vienkārši ir vairāk. Transplantācija līdz šim bija stabila, taču problēma šobrīd ir tāda, ka mirušo donoru kļūst arvien mazāk.
Intervijā Rozentāls, jautāts, cik cilvēku šobrīd stāv rindā uz nieres transplantāciju, norādīja - pagājušajā nedēļā bija 53. No šiem cilvēkiem dažiem ir atkārtota transplantācija.
"Ja divas nedēļas paiet bez operācijas, mēs jūtamies nelāgi. Pērnā gada decembrī bija 12 operācijas – strādājām pat Ziemassvētkos. Bija operācijas, kurās nieri ņēmām no dzīviem donoriem. Bet ir kāda problēma: tauta ir slima. Bija tā, ka pēdējos gados no pieciem donoriem četri bija nederīgi. Šie cilvēki bija slimi. Un līdzīgi ir visam iedzīvotāju kopumam. Lūk, tāda situācija: tēvs un māte – abi ir gatavi dot nieri savam bērnam, bet viņi abi ir slimi! Tēvam diabēts, mātei arī kāda kaite. Vēl atceros gadījumu, ka abi vecāki, kas bija gatavi dot nieri, izrādījās narkomāni. Bet, pirms paņemt nieri, donors ir rūpīgi jāizmeklē. Un jāizmeklē arī psihiatram: vai donors ir pie pilna prāta. Lai vēlāk nebūtu nekādu juridisku kāzusu... Ja mēs no dzīva donora ņemam vienu nieri, otrai jābūt pilnīgi veselai, lai šis cilvēks varētu pilnvērtīgi dzīvot. Pēc tam, kad tas izdarīts, donors paliek pie mums slimnīcā, viņu novēro nefrologi, citi speciālisti. Savukārt tos, kuriem uzdāvināta jauna niere, mēs regulāri pārbaudām. Valsts kompensē naudu par medikamentiem, ko mūsu pacienti pērk aptiekās. Un tomēr ir arī tādi, kas nesaprot, ka viņiem uzdāvināta iespēja dzīvot vēl vairākus pilnvērtīgus gadus: viņi par daudz lieto alkoholu, bet par mūsu aizrādījumiem tikai pasmejas – sak, ko jūs mani mācāt dzīvot, pačurāt es taču varu! Gadās arī, ka transplantētā niere atsaka..." laikrakstam stāsta Rafails Rozentāls.
Ja Latvijas Transplantācijas centra vadītājs tiktu vizītē pie veselības ministres, viņš norāda, ka "runātu ne jau sevis dēļ, bet gan nozares dēļ: es lūgtu tomēr izstrādāt programmu, kas paredzētu atcelt ierobežojumus operāciju veikšanai. Labi, naudas nekad nav un nekad arī nebūs, bet atcerieties taču vienu periodu, kad nauda tiešām bija, – Gundara Bērziņa laikā. Viņš pie mums atbrauca, visu izpētīja, taču drīz pēc tam atkal mainījās valdība, un viss aizgāja pa vecam. Un ko dara tagadējā Veselības ministrija? Visādi Eiropas Savienības projekti, braucieni, visādi pasākumi, bet jūs varbūt padomājiet arī par mums. Es Stradiņos pateicu: nevajag ņemt nekādus ES projektus, mums nav cilvēku, kas tos var realizēt."
"Valsts apmaksā nieru transplantācijas programmu un visu pēcoperācijas ārstēšanu. Bet neviens negrib runāt par smagajām lietām, par citu orgānu transplantāciju. Jo ministrijai vienkārši nav naudas un vēlēšanās attīstīt jaunus transplantācijas projektus."
Vissarežģītākais ceļā līdz tam brīdim, kad orgāns tiek izņemts, lai to ieoperētu kādam pacientam ir prasme komunicēt ar mirušā cilvēka tuviniekiem, lai viņi atbalstītu iespēju izmantot viņa tuvinieka orgānus, kuri noteikti glābs daudzu pacientu dzīvību. Tas ir psiholoģiski smagi: lai kādam dotu izredzes dzīvot, ir jāsarunājas ar tiem, kuriem cerību vairs nav. Cilvēki šādām sarunām ir īpaši apmācīti. Bet tik un tā tas ir ļoti smagi. Aptuveni 35% gadījumu radinieki pasaka: nē, mēs neesam ar mieru, ka tāds un tāds kļūst par orgānu donoru. Tas ir ļoti smags process.
Kā laikrakstam "Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai" norāda Latvijas Transplantācijas centra vadītājs Rafails Rozentāls, "ja nespēsim ieviest augstas tehnoloģijas (bet tām, kā zināms, ir nepieciešama nauda, kuras "nekad nav"), tad mēs nevarēsim attīstīt tādu lietu kā medicīniskais tūrisms. Visi taču saprot, ka Latvijai var piesaistīt medicīnas tūristus, jo mums ir lieliski speciālisti. Latvija ar to var pelnīt, Eiropā ar to nodarbojas visās valstīs. Lūk, daudz aprakstītais Nila Ušakova gadījums: viņa gadījumā draudēja aknu transplantācija, bet, ja šo draudu nebūtu, Latvijā viņu izārstētu mierīgi. Visā pasaulē nodarbojas ar šādu medicīnas veidu. Bet, lai mēs sniegtu šādus pakalpojumus, mums jābūt gataviem tādam procesam. Taču pagaidām mēs neesam tam gatavi, un Veselības ministrija mūs joprojām nedzird."
Rafails Rozentāls/ Foto: LETA
