"Nāvi nevar pārvērst ciparos. Nāvi nevar ielikt tabulā un izvērtēt, cik miruši bērni būtu daudz un cik – maz. Tētim un mammai viņu gaidītais un zaudētais mazulis – tas ir tik daudz, cik daudz vien var būt," saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Neonatoloģijas klīnikas Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļas virsārste Dace Tropa.

Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļā pirmās dzīves dienas, nedēļas un mēnešus pavada mazuļi, kas pasaulē ieradušies par ātru. Kāds ir priekšlaikus dzimušais bērniņš? Tieši tāds pats kā iznēsātie bērni, tikai mazāks? Nē. Patiesībā priekšlaikus dzimis mazulis ir pavisam citāds – viņš ir ieradies pasaulē par agru, tādēļ nav tai gatavs. Viņa sirds, nieres un smadzenes nav nobriedušas, salīdzinot ar laikā dzimušajiem bērniem. Viņa plaušu struktūra vēl nav līdz galam izveidojusies, plaušas nav gatavas elpot tā kā to – līdz ar pirmo kliedzienu – spēj iznēsātie bērni.

Gan mediķiem, gan vecākiem ir jāvelta milzīgas pūles, lai steidzīgajam mazulim palīdzētu vispirms izdzīvot un tad – arī izaugt. "Iznēsāts bērns dzimst no 38. līdz 42.grūtniecības nedēļai, bet priekšlaicīgi dzimušie ir visi mazuļi, kas pasteigušies nākt pasaulē līdz 37.grūtniecības nedēļai. It īpaši aprūpējami ir tie bērniņi, kas pie saviem vecākiem ierodas stipri priekšlaikus un sver mazāk nekā vienu kilogramu. Ja mēs šādu kripatiņu pēc piedzimšanas tikai samīļotu un ieliktu gultiņā, bērns neizdzīvotu. Tādēļ mūsdienu medicīna kopā ar mazuļa vecākiem dara visu iespējamo, lai priekšlaikus dzimušajam bērniņam radītu tādus apstākļus, kādi viņam būtu māmiņas puncī, lai palīdzētu mazulim nobriest," saka Dace Tropa.

Tas ir ilgstošs, rūpīgs un pašaizliedzīgs darbs. Mediķi gādā, lai dzīvība teiktu jā, nevis padotos. Mammas un tēti uz maiņām sēž, turot mazulīšus sev pie krūtīm, jo ir pierādījies, ka tā bērni ātrāk pieņemas spēkā. Katrs apēstais mammas piena piliens, katrs svara pieauguma grams ir notikums. "Var tikai brīnīties, cik ļoti priekšlaikus dzimuši mazuļi grib dzīvot. Kā viņi cīnās, lai izturētu! Tas patiešām ir brīnums," saka daktere Tropa.

Tomēr ne vienmēr brīnums uzvar. Reizēm nākas zaudēt brīdī, kad šķiet, ka viss ir nokārtojies. Neonatoloģijas klīnikas Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļā joprojām nav aizmirsts puisēns, kura nāves iemesls bija respiratori sincitiālais vīruss (RSV). Tā ir slimība, kas lielākam bērnam vai pieaugušajam šķistu tīrais nieks: it kā parasta saaukstēšanās ar iesnām un klepu – pašņaukātos, pašķaudītu un pārietu. Priekšlaikus dzimušam mazulim šis vīruss var būt nāvējošs – bērna zemās imunitātes dēļ tas strauji ielaužas mazuļa bronhos un plaušās, izraisot bronhiolītu vai pneimoniju. Vīruss nežēlīgi un neatgriezeniski sagrauj mazuļa plaušas.

Tieši tā notika arī ar puisēnu. Viņš nebūt nebija vārgākais un mazākais bērniņš, kas audzis nodaļā. Puisītis piedzima 1300 gramus smags un jau bija izķepurojies līdz diviem kilogramiem. Vēl mazliet un viņš būtu pavisam ņiprs un dotos mājās. Bet tad... vīruss. "Vēl tagad smagi atcerēties to mokošo bezspēcību. Mazuļa plaušas mira šūnu pa šūnai – lēnītēm, lēnītēm. Mediķi skaidri saprata, ka nav nekādu izredžu izdzīvot. Tomēr vecāki pašaizliedzīgi raudzījās uz savu dēliņu, kura plaušas ventilējās mākslīgi. Viņi vēl ticēja un ticēja brīnumam, viņi nevarēja pateikt jā mākslīgās elpināšanas aparāta atslēgšanai. Viss nodaļas personāls zināja, ka daba vai Dievs agri vai vēlu pieliks punktu, tomēr vecāku sāpes bija tik skaudras, ka tikai visstiprākās māsiņas spēja pieiet pie viņiem, viņu puisēna un plosošajām bēdām. Pagāja garš un sāpīgs mēnesis, un mazuļa dzīvība izdzisa. Tas bija brīdis, kad mēs spītīgi apņēmāmies: ja jau pasaulē ir rasta iespēja, kā mazuļus no šī vīrusa pasargāt, tad mums šī iespēja jādod arī Latvijas bērniem. Bijām un esam pārliecināti: ja puisēns iepriekš būtu saņēmis antivielas pret RSV, viņš nebūtu saslimis. Ja arī būtu, tad pārslimotu viegli ar iesnām un būtu dzīvs," stāsta D. Tropa.

Mazā puisīša nāve bija iemesls, kāpēc mediķi lūdza Veselības ministriju rast finansiālu iespēju aizsargāt augsta riska mazuļus no saslimšanas ar RSV izraisītu bronhiolītu vai pneimoniju (mazuļiem ievadot antivielas pret vīrusu). Ceļš ir bijis samērā veiksmīgs. "Mēs sakām sirsnīgu paldies Latvijas valstij, kas ir radusi iespēju apmaksāt antivielas bērniņiem, kas piedzimstot svēruši mazāk par vienu kilogramu un dzimuši pirms 28. grūtniecības nedēļas, bērniem ar iedzimtām sirdskaitēm un bronhopulmonāru displāziju līdz viena gada vecumam. Tomēr kompensācijas ceļš ir sarežģīts gan vecākiem, gan mediķiem. Pašlaik, lai saņemtu antivielas, ārstu konsīlijs katru reizi raksta pieteikumu Nacionālajam veselības dienestam, lūdzot piešķirt mazulim individuālo kompensāciju piecām antivielu devām. Process kļūtu daudz vienkāršāks, ja imunizācijas procesam būtu izdalīts atsevišķs budžets vai medikaments būtu iekļauts Kompensējamo zāļu sarakstā. Un mums ir vēl kāds sapnis. Respiratori sincitiālā vīrusa antivielas noteikti ir vajadzīgas visiem mazuļiem, kas dzimuši līdz 30. grūtniecības nedēļai un sver 1500 gramus. Mēs esam maza valsts, mums dārgs ir katrs bērns, tāpēc mums viņi ir jānosargā," saka daktere Tropa.

Lai nosargātu pēc iespējas vairāk Latvijas mazuļu, Veselības ministrijai un Nacionālajam veselības dienestam nosūtīta vēstule ar aicinājumu rast iespēju izdalīt atsevišķu budžetu priekšlaikus dzimušo bērnu imunizācijai un pārskatīt sespiratori sincitiālā vīrusa profilakses kompensācijas veidu riska grupas zīdaiņiem. Šo vēstuli parakstījusi Latvijas Neonatologu biedrība (dr. Inese Bļodniece), Latvijas Bērnu alergologu un pneimonologu biedrība (dr. Ineta Grantiņa), Latvijas Bērnu kardioloģijas asociācija (prof. Aris Lācis) un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Neonatoloģijas klīnikas vadītāja doc. Daiga Kviļūna.

Informāciju sagatavoja Pasaules priekšlaicīgi dzimušo bērnu dienas organizatoru pārstāvis
Foto: Stock.XCHNG