Fotogrāfa nāve nav vienīgais stāsts par ārstu vienaldzību
Tagad ārsti taisnojas, ka viņi pacientu izmeklējuši un palaiduši mājās normālā stāvoklī, turpretī nelaiķa draudzene nesaprot, kāpēc Valdi ar galvas traumu pēc liela asiņu zuduma tik vēlā vakarā izraksta no ārstniecības iestādes. Skaidrību par nāves apstākļiem viesīšot policija.
Ne tikai šis gadījums liek vaicāt – kas notiek Stradiņa slimnīcas uzņemšanas nodaļā? Iegriežoties kā žurnālistei slimnīcu uzņemšanas nodaļās, man vienmēr licies, ka tur viss ir kārtībā, – slimnieki guļ, medicīnas māsiņas un ārsti steidzas te pie viena, te otra. Jau ierasts, ka nodaļas ir pārpildītas ar pacientiem un ik pa laikam tik ved un ved klāt. Tomēr to īsto dzīvi var redzēt un izjust tikai tad, ja pats esi slims vai arī tur nokļūst kāds no piederīgajiem, raksta "Latvijas Avīze".
Lai saprastu, ar ko arvien biežāk ir jārēķinās pie slimnīcām izvietotajos ātrās medicīniskās palīdzības centros, laikraksts "Latvijas Avīze" atspoguļo trīs sabiedrībā pazīstamu personu (stāstītāji nevēlējās, lai publiskoviņu uzvārdus) piedzīvoto vienā no tiem, kas atrodas P. Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā. Šī ārstniecības iestāde nav izņēmums, līdzīgas situācijas ir arī citās neatliekamās palīdzības slimnīcās.
Pirmais stāsts.
"Esmu studējusi medicīnu, strādājusi klīnikā un zinu, ka jau pirmajā kursā māca, ka asas sāpes vēderā un vemšana ir ļoti nopietni simptomi. Sazinoties ar ģimenes ārstu un izstāstot, ka dzīvesbiedram pēkšņi sākušās sāpes un vemšana, saņēmu ļoti "gudru" padomu – lai ieliek taisnajā zarnā ārstnieciskās svecītes. Saucu ātro palīdzību. Atbrauca brīnišķīgs gados jauns ārsts. Palpējot vēderu, viņš konstatēja, ka, visticamāk, ir problēma ar zarnām un būs nepieciešama ķirurga konsultācija.
Gribēju braukt līdzi uz slimnīcu, bet ārsts atrunāja, jo tik un tā slimnīcas uzņemšanā mani klāt nelaidīšot, lai ar mediķiem sazinos pa tālruni. Stundas ritēja. Piezvanīju uz uzņemšanu un noskaidroju, ka vīru novērošot. Kad bija pagājušas gandrīz sešas stundas no slimnieka uzņemšanas brīža, izrādījās, ka neviens ķirurgs pie viņa vēl nav bijis. Metu kaunu pie malas un piezvanīju savai labai paziņai, Stradiņa slimnīcas ārstei, kura sazinājās ar ķirurģijas klīniku un noorganizēja, ka ārsts tomēr atnāk un apskata manu dzīvesbiedru. Tiklīdz to izdarīja, viņu nekavējoties operēja. Vēlāk ķirurgs, mani mierinot, pa telefonu sacīja, lai neskrienu uz slimnīcu, ka nav nekādas jēgas tur visu nakti sēdēt, lai atnākot no rīta, tad visu izstāstīšot. Taču neslēpa, ka esot ļoti, ļoti slikti, ka pēc vēdera dobuma atvēršanas ieraudzījis ļoti drūmu ainu. Manam vīram atklāja mezenteriālo trombozi jeb trombu vēdera asinsritē.
Pusastoņos no rīta biju slimnīcā pie operējošā ķirurga. Vaicāju: kā jūtas mans dzīvesbiedrs? "Nu jau ir labi, viņš pirms pusstundas nomira," ārsts atbildēja, turēdams manu roku.
Negribu apgalvot, ka manu vīru noteikti varēja glābt, ja ārsti rīkotos operatīvi, to neviens nezina, kā situācija tad būtu pavērsusies. Tomēr pēc visa notikušā man jāatzīst, ka ir noziegums, ja medicīnu studē tādas personas, kas nemīl cilvēkus, kam medicīna nav sirds aicinājums. Tiesa, "Stradiņu" uzņemšanas nodaļa ir pārlādēta ar pacientiem, un es pieļauju, ka medicīniskais personāls vienkārši netiek ar visu šo lielo apjomu galā."
Otrais stāsts.
"Veidojot matus, pēkšņi sajutu asas sāpes mugurā. Braucot uz darbu, sāpes bija tik lielas, ka nespēju ne nosēdēt, ne nostāvēt, tomēr līdz darbam tiku. Tur sākās vemšana un nenormālas sāpes. Izsaucu ātro palīdzību, tā aizveda uz Stradiņa slimnīcu. Uzņemšanas nodaļā biju ap pulksten vieniem, un man piedāvāja krēslu gaitenī, jo visas gultas bija pilnas ar pacientiem, arī gaitenis bija pārpildīts. Man pateica, lai gaidu – mani izsaukšot vai ārsts pats pienākšot. Kaut gan sāpes bija šausmīgas, ne pie manis kāds nāca, ne mani sauca. Biju notupusies pie krēsla, jo vairs nevarēju ne nosēdēt, ne arī nostāvēt, un tajā brīdī blakus ieaurojās: ceļu! Skatos, pašvaldības policisti stumj bomzi ratos, kurš tik šausmīgi smakoja, ka gaitenī daudzi spieda ciet degunu. Viņš viss bija asiņains. Saskrēja mediķi, iedeva zāles. Viņu uzreiz iestūma ultrasonogrāfijas kabinetā. Man sāpes bija tik neciešamas, ka devos pie informācijas stenda, kur ir arī mediķi, un pieprasīju zāles pret sāpēm. Ja ne, tad eju projām, saucu vēlreiz ātro palīdzību, lai mani ved uz citu slimnīcu. Māsiņa tomēr iešļircināja, atnāca arī ārsts, lai nosūtītu mani veikt izmeklējumus, un tā pusseptiņos vakarā nokļuvu palātā, jo man atklāja nierakmeni. Tas bija apliecinājums tam, ka mans veselības stāvoklis patiešām ir smags, jo pretējā gadījumā stacionārā nebūtu nokļuvusi.
Otrā rītā mani palaida mājās, lai es turpinātu ārstēties ambulatori. Pēc notikušā esmu sapratusi vienu – ja pats vai piederīgie nerīkosies, tad negaidiet, ka mediķi uzreiz sniegs palīdzību sāpēs nomocītajam," laikrakstam "Latvijas Avīze" stāsta slimnīcas pacients.
Trešais stāsts.
"Stradiņa slimnīcā nokļuvu pēc smaga kritiena ar lielu hematomu galvā. Visas gultas uzņemšanas nodaļā bija aizņemtas, tāpēc sēdēju uz krēsla un redzēju, ka ik pa laikam atved kādu bezpajumtnieku. Sanitāres vienu no viņiem apģērba manā acu priekšā – uzvilka siltu cepuri un jaku, normālas bikses un kurpes. Blakus atstūma nākamo, viņš bija piedzēries un turpat čurāja. Pēc četrarpus stundu gaidīšanas aizklunkurēju uz ārsta norīkoto izmeklēšanu. Neko neatklāja un izrakstīja mājās. Sāpēja galva un bija slikta pašsajūta. Kad šīs sajūtas nerimās, devos pie ārstiem uz citu slimnīcu, kuri turpināja mani izmeklēt, kamēr noteica diagnozi. Pēc pašas pārdzīvotā atliek vien secināt, ja cilvēks, nokļūdams uzņemšanas nodaļā, kustas un kaut cik labi izskatās, tad var doties mājās."
"Stradiņu" neatliekamās palīdzības centra vadītājs Valērijs Ratobiļskis saņem ļoti daudz sūdzību gan par to, ka pacientiem stundām jāgaida palīdzība, gan par to, ka viņi nav ārstēti nodaļā, bet pusveseli izrakstīti mājās. Tāpēc, saprotams, ka ārsts Ratobiļskis labāk redz žurnālistus ejam nekā nākam. Tas, ka centrā pacientu skaits ir četrkāršojies un pat pieckāršojies, kopš veselības ministre Baiba Rozentāle aizvēra Rīgas 1.slimnīcu, nevienu, izņemot šā centra mediķus, neinteresē, raksta laikraksts "Latvijas Avīze".
Dienā tur palīdzību sniedz pat 190 slimniekiem. Dramatiski ir pieaugusi arī ārstu, medicīnas māsu un sanitāru darba slodze, un, kā noskaidroja laikraksts "Latvijas Avīze", ļoti bieži mediķi strādā pat nepaēduši, jo viņiem neatliekot tam laika.
Centra vadītājs apgalvoja, ka vidēji ārsts šeit nopelna 500 – 600 latus "uz papīra". V. Ratobiļskis: "Mums ir nepieciešami papildu ārsti, ar septiņiem speciālistiem dienā un pieciem nakts stundās vien nepietiek. Pārslogoti ir ne tikai neatliekamās palīdzības ārsti, bet arī neirologi un ķirurgi, kas sniedz neatliekamo palīdzību diennakts režīmā." Piemēram, dakterei Balodei, kura ir iekšķīgo slimību speciāliste, diennakts dežūras laikā ir jāuzņemas atbildība par gandrīz 30 akūtiem slimniekiem. Šis skaitlis tikpat kā nemainās.
Ratobiļskis ne tikai administrē, bet ir arī ķirurgs, viņam uz galda – liela kaudze ar slimības vēsturēm. Kad pastāstu iepriekšminētos trīs pacientu stāstus, ārsts netic: "Piederīgie nezina patieso informāciju, kas notiek aiz uzņemšanas nodaļas durvīm. Es neticu, ka pacients, kuram palīdzība jāsniedz nekavējoties, stundām netiek ārstēts."
V. Ratobiļskis netic, ka pacientam, kurš ievests ar lielām sāpēm, tās jācieš stundām. Bet vienlaikus ārsts neslēpj, ka kolēģu darba slodze ir ļoti liela, pat pārcilvēcīga, tāpēc neesot jābrīnās, ka viņiem visiem ir "izdegšanas" sindroms. Bet pārstrādāšanās bieži ir cēlonis vienaldzībai. "Es apbrīnoju savus kolēģus, viņiem vajadzētu uzcelt pieminekli," laikrakstam "Latvijas Avīze" atzīst centra vadītājs.
Foto: Stock.XCHNG
Informācija ZL datubāzē
Informācija Pilseta24 portālu tīklā
Informācija portālā BalticExport.com
Informācija portālā visaigimenei.lv
