Otrais stāsts.
"Veidojot matus, pēkšņi sajutu asas sāpes mugurā. Braucot uz darbu, sāpes bija tik lielas, ka nespēju ne nosēdēt, ne nostāvēt, tomēr līdz darbam tiku. Tur sākās vemšana un nenormālas sāpes. Izsaucu ātro palīdzību, tā aizveda uz Stradiņa slimnīcu. Uzņemšanas nodaļā biju ap pulksten vieniem, un man piedāvāja krēslu gaitenī, jo visas gultas bija pilnas ar pacientiem, arī gaitenis bija pārpildīts. Man pateica, lai gaidu – mani izsaukšot vai ārsts pats pienākšot. Kaut gan sāpes bija šausmīgas, ne pie manis kāds nāca, ne mani sauca. Biju notupusies pie krēsla, jo vairs nevarēju ne nosēdēt, ne arī nostāvēt, un tajā brīdī blakus ieaurojās: ceļu! Skatos, pašvaldības policisti stumj bomzi ratos, kurš tik šausmīgi smakoja, ka gaitenī daudzi spieda ciet degunu. Viņš viss bija asiņains. Saskrēja mediķi, iedeva zāles. Viņu uzreiz iestūma ultrasonogrāfijas kabinetā. Man sāpes bija tik neciešamas, ka devos pie informācijas stenda, kur ir arī mediķi, un pieprasīju zāles pret sāpēm. Ja ne, tad eju projām, saucu vēlreiz ātro palīdzību, lai mani ved uz citu slimnīcu. Māsiņa tomēr iešļircināja, atnāca arī ārsts, lai nosūtītu mani veikt izmeklējumus, un tā pusseptiņos vakarā nokļuvu palātā, jo man atklāja nierakmeni. Tas bija apliecinājums tam, ka mans veselības stāvoklis patiešām ir smags, jo pretējā gadījumā stacionārā nebūtu nokļuvusi.

Otrā rītā mani palaida mājās, lai es turpinātu ārstēties ambulatori. Pēc notikušā esmu sapratusi vienu – ja pats vai piederīgie nerīkosies, tad negaidiet, ka mediķi uzreiz sniegs palīdzību sāpēs nomocītajam," laikrakstam "Latvijas Avīze" stāsta slimnīcas pacients.

Trešais stāsts.
"Stradiņa slimnīcā nokļuvu pēc smaga kritiena ar lielu hematomu galvā. Visas gultas uzņemšanas nodaļā bija aizņemtas, tāpēc sēdēju uz krēsla un redzēju, ka ik pa laikam atved kādu bezpajumtnieku. Sanitāres vienu no viņiem apģērba manā acu priekšā – uzvilka siltu cepuri un jaku, normālas bikses un kurpes. Blakus atstūma nākamo, viņš bija piedzēries un turpat čurāja. Pēc četrarpus stundu gaidīšanas aizklunkurēju uz ārsta norīkoto izmeklēšanu. Neko neatklāja un izrakstīja mājās. Sāpēja galva un bija slikta pašsajūta. Kad šīs sajūtas nerimās, devos pie ārstiem uz citu slimnīcu, kuri turpināja mani izmeklēt, kamēr noteica diagnozi. Pēc pašas pārdzīvotā atliek vien secināt, ja cilvēks, nokļūdams uzņemšanas nodaļā, kustas un kaut cik labi izskatās, tad var doties mājās."

"Stradiņu" neatliekamās palīdzības centra vadītājs Valērijs Ratobiļskis saņem ļoti daudz sūdzību gan par to, ka pacientiem stundām jāgaida palīdzība, gan par to, ka viņi nav ārstēti nodaļā, bet pusveseli izrakstīti mājās. Tāpēc, saprotams, ka ārsts Ratobiļskis labāk redz žurnālistus ejam nekā nākam. Tas, ka centrā pacientu skaits ir četrkāršojies un pat pieckāršojies, kopš veselības ministre Baiba Rozentāle aizvēra Rīgas 1.slimnīcu, nevienu, izņemot šā centra mediķus, neinteresē, raksta laikraksts "Latvijas Avīze".

Dienā tur palīdzību sniedz pat 190 slimniekiem. Dramatiski ir pieaugusi arī ārstu, medicīnas māsu un sanitāru darba slodze, un, kā noskaidroja laikraksts "Latvijas Avīze", ļoti bieži mediķi strādā pat nepaēduši, jo viņiem neatliekot tam laika.

Centra vadītājs apgalvoja, ka vidēji ārsts šeit nopelna 500 – 600 latus "uz papīra". V. Ratobiļskis: "Mums ir nepieciešami papildu ārsti, ar septiņiem speciālistiem dienā un pieciem nakts stundās vien nepietiek. Pārslogoti ir ne tikai neatliekamās palīdzības ārsti, bet arī neirologi un ķirurgi, kas sniedz neatliekamo palīdzību diennakts režīmā." Piemēram, dakterei Balodei, kura ir iekšķīgo slimību speciāliste, diennakts dežūras laikā ir jāuzņemas atbildība par gandrīz 30 akūtiem slimniekiem. Šis skaitlis tikpat kā nemainās.

Ratobiļskis ne tikai administrē, bet ir arī ķirurgs, viņam uz galda – liela kaudze ar slimības vēsturēm. Kad pastāstu iepriekšminētos trīs pacientu stāstus, ārsts netic: "Piederīgie nezina patieso informāciju, kas notiek aiz uzņemšanas nodaļas durvīm. Es neticu, ka pacients, kuram palīdzība jāsniedz nekavējoties, stundām netiek ārstēts."

V. Ratobiļskis netic, ka pacientam, kurš ievests ar lielām sāpēm, tās jācieš stundām. Bet vienlaikus ārsts neslēpj, ka kolēģu darba slodze ir ļoti liela, pat pārcilvēcīga, tāpēc neesot jābrīnās, ka viņiem visiem ir "izdegšanas" sindroms. Bet pārstrādāšanās bieži ir cēlonis vienaldzībai. "Es apbrīnoju savus kolēģus, viņiem vajadzētu uzcelt pieminekli," laikrakstam "Latvijas Avīze" atzīst centra vadītājs.

Foto: Stock.XCHNG