ELEKTROENCEFALOGRĀFIJA

metode galvas smadzeņu elektrisko potenciālu (bioelektrisko potenciālu) reģistrēšanai ar speciālu aparātu - elektroencefalogrāfu. Iegūto līkni sauc par elektroencefalogrammu (EEG), tā ir daudzu galvas smadzeņu garozas šūnu summārās elektriskās aktivitātes (skatīt bioelektriskās parādības) pieraksts.

EEG reģistrācijas laikā cilvēks atrodas miera stāvokli, tiek izslēgta gaisma, skaņa u.c. ārējie kairinātāji; uz galvas novieto speciālu elektrodu kompleksu, kas savienots ar elektroencefalogrāfu.

EEG ir sarežģīta līkne, ko veido svārstības ar dažādu frekvenci. Pieauguša cilvēka normālā

EEG dominē α ritms (8 - 13 elektriskās svārstības sekundē) un β ritms (14 - 30 svārstību sekundē); vēl ir у ritms (31 - 70 svārstības sekundē), δ ritms (1,5 - 3 svārstības sekundē), θ ritms (4 - 7 svārstības sekundē) u.c.

EEG objektīvi atspoguļo atsevišķu galvas smadzeņu nodalījumu funkcionālo stāvokli, piem., miegā pamatritmu (α un β ritms) nomaina citi (δ un θ) ritmi. Smadzeņu elektriskie potenciāli stipri mainās dažādu kairinātāju (gaismas, skaņas, elpošanas biežuma un dziļuma maiņas u.c.) ietekmē. Šo

EEG pārmaiņu raksturs ir dažāds - tas atkarīgs no smadzeņu funkcionālā stāvokļa; tāpēc minētos kairinātājus

izmanto diagnostikā. Elektroencefalogrāfiju lieto nervu sistēmas slimību - epilepsijas, galvas smadzeņu audzēju, asinsrites traucējumu u.c. diagnosticēšanai. Novirzes

EEG nav specifiskas kādai noteiktai slimībai, tās atspoguļo tikai smadzeņu funkcionālā stāvokļa dinamiku un palīdz precizēt patoloģisko pārmaiņu lokalizāciju galvas smadzenēs. Att.