DEGUNA BLAKUSDOBUMU IEKAISUMS

augšžokļa, pieres kaula un spārnkaula dobumos vai sietiņkaula šūnās. Infekcija deguna blakusdobumos var iekļūt no deguna dobuma, bet infekciju slimību (gripas, skarlatīnas, masalu, plaušu karsoņa u.c.) gadījumā - arī ar asinīm. Deguna blakusdobumu iekaisuma rašanos veicina nepareiza šņaukšana vai šķaudīšana (nešņaukt abas nāsis reizē, neaizturēt šķavas!), deguna blakusdobumu sienu traumas, kā arī bojāti zobi, kuru saknes pieguļ augšžokļa dobumu apakšējai sienai. Nozīme arī alerģijai.

Deguna blakusdobumu iekaisums var būt akūts vai hronisks. Hroniski iekaisumi rodas, ja nav izārstētas akūtās formas vai ir pavājināta organisma reaktivitāte; to attīstību sekmē arī neizārstētas deguna dobuma slimības (deguna starpsienas izliekums, hroniskas iesnas, polipi) un adenoīdi. Visbiežāk sastopams sietiņkaula šūnu iekaisums (etmoidīts) un augšžokļa dobumu gļotādas iekaisums (augšžokļa sinusīts jeb haimorīts), retāk - pieres kaula dobuma gļotādas iekaisums (frontīts) un spārnkaula dobuma gļotādas iekaisums (sfenoidīts).

Dažkārt iekaist vairāki vai pat visi deguna blakusdobumi (pansinusīts). Simptomi: galvassāpes, galvenokārt pierē, spiediena sajūta, retāk sāpes, iesnas, ožas zudums (anosmija), slikta pašsajūta; sfenoidīta gadījumā galvassāpes lokalizējas pakausī. Šīs pazīmes parasti spilgtākas akūtam iekaisumam. Diagnozes precizēšanai nepieciešama deguna blakusdobumu rentgenogrāfija dažādās pozīcijās. Ja infekcija no deguna blakusdobumiem izplatās uz acu dobumiem (orbītām) vai galvaskausa iekšpusi, izveidojas bīstamas komplikācijas. Akūtu iekaisumu ārstē ar dažādām siltuma procedūrām, antibiotikām u.c. preparātiem, desensibilizējošiem līdzekļiem, kā arī cenšas sašaurināt deguna gļotādas asinsvadus ar īpašiem deguna pilieniem. Hroniska haimorīta un frontīta gadījumā izdara augšžokļa vai pieres kaula dobuma punkciju un skalošanu; dažkārt nepieciešama operācija.