Bērnu māsa, kura prot sarunāties mazo pacientu valodā
Pirms pieciem gadiem durvis slēdza sērkociņu fabrikas ražotne un Marija Maļugina (52), kura tur bija strādājusi 23 gadus, pieņēma ļoti drosmīgu lēmumu. Viņa atgriezās medmāsas profesijā, ko bija pametusi 80.gadu vidū. Viņu pieņēma darbā Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā (BKUS), un kopš 2008.gada decembra viņa ir māsa Interdisciplinārajā nodaļā.
M. Maļugina izvēlējās kļūt par medmāsu, jo bērnībā kopā ar mammu apmeklējusi kādu dakteri, kurai vēlējās līdzināties. "Biju ievērojusi, cik viņa mīļi runājās, vienmēr bija sakopta, man viņa ļoti patika," laikrakstam "Diena" atklāj Maļugina. Studiju laikā pa vakariem strādājusi Rīgas 1.slimnīcā par sanitāri. Darbs aizrāvis, slimnīcā strādājis daudz jauniešu. "Virsmāsiņa mums bija vīrietis, viņš teica - nāciet arī pēc skolas beigšanas pie mums strādāt," laikrakstam "Diena" stāsta Maļugina. Pašai jau arī cita vieta nemaz neesot bijusi padomā. Viņa turpinājusi par medicīnas māsu strādāt 10. - ķirurģijas - nodaļā. Pacienti te bija tikai vīrieši.
1.slimnīcā M. Maļugina nostrādājusi piecus gadus. "Tad sanāca, kā sanāca, - piedāvāja dzīvokli, ja es aizeju strādāt uz vīra darbavietu," viņa saka. Abi ar vīru tobrīd dzīvojuši kopmītnēs un savu dzīvokli ļoti vēlējušies. Tāpēc Marija devās strādāt uz sērkociņu fabriku Komēta. Žēl bija pamest darbu slimnīcā, bet viņa samiernieciski teic - bija jāpieņem tas laiks un tā vide. Sākumā strādājusi fabrikas medpunktā, pēc tam, kā pati saka, ražošanā. "Līmēju uz kastītēm etiķetes." Kad sērkociņu ražošana aprāvās, bērni mudinājuši viņu atgriezties medicīnā.
Sākumā Marija šaubījusies, vai viņu slimnīcā vispār ņems. Pat pārsiešana tagad ir citāda nekā "viņas laikos", kad nebija plāksteru un ar īpašām līmēm māsas pacientiem uz ādas līmēja marles, tās noņemot, līmes melnās pēdas no miesām varēja nodzēst tikai ar ēteri. Tolaik māsu formas tērpu papildināja stērķelēta cepurīte ar sarkanu krustiņu. "Jūs varat iedomāties - 23 gadus nestrādāt medicīnā un tad atgriezties," viņa izsaucas. Tomēr nokārtojusi nepieciešamos eksāmenus un devusies pieteikties darbā BKUS. Izvēlējusies Interdisciplināro nodaļu, kurā ārstējas triju prof ilu - endokrinoloģijas, gastroenteroloģijas un ķirurģijas - pacienti, un 2008.gada novembra beigās sākusi strādāt.
Darbā saspringtākās esot rīta stundas: tad pacienti iestājas nodaļā, viņus izmeklē, veic virkni procedūru. Māsas darbā svarīgākais esot visu uzspēt uzreiz un ļoti ātri. "Zinu, ka galā es tikšu ar visu vienmēr. Turklāt viss ir jāpaveic laikā, momentā un uzreiz. Nevaru teikt - pagaidiet, kamēr es izdarīšu. Tas ir darbs rikšiem," laikrakstam "Diena" saka M. Maļugina. Medmāsai arī jāmāk nolīdzināt visus asumus, jāprot nomierināt gan satrauktos vecākus, gan bērnus. Ar pacientu vecākiem viņa nestrīdoties. Viņai reiz mācīts, ka pacientam vienmēr ir taisnība, un to viņa ievērojot. M. Maļuginas pieeja pacientiem ir labestīga - izdodas panākt, lai bērns saprot, ko no viņa grib. Ar mazajiem pacientiem jārunā mazliet citā valodā - tad ir nevis katetrs, bet taurenītis. "Kad ņemam ārā katetru, tad bērnam ir liela interese - parādiet to katetru, kas man bija vēniņā. Tad rādām," viņa stāsta. Dažreiz bērni gribot katetrus ņemt līdzi uz mājām, taču to gan nevarot sarunāt.
Foto: Stock.XCHG
