Aigars Pētersons: Vai līderība bērnu traumatisma jomā mums nepieciešama?!
Nesen Latgalē cieta kāds divgadīgs zēns, kurš tika vests ar mopēdu. Tas apgāzās un bērniņš nokļuva slimnīcā. Klajš piemērs pieaugušo bezatbildībai, kas ir viens no bērnu traumatisma iemesliem, portālu MEDICINE.LV informēja Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ķirurģijas klīnikas vadītājs, profesors Aigars Pētersons.
Šī brīža statistika ir satraucoša un liecina, ka bez aktīvas un nekavējošas rīcības gan no valsts, gan pašvaldību, gan nevalstisko organizāciju puses nebūs iespējams apturēt Latvijas krišanu bērnu traumatisma bezdibenī. Mūsu valstī šis traumatisms sešas līdz pat desmit reizes pārsniedz ES dalībvalstu vidējos rādītājus. Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas dati liecina, ka 2010. palīdzība tika sniegta 16 263 bērniem, 2011, gadā jau 19 144 bērniem, tātad pieaugums par 15%, bet aizvadītajā 2012. gadā palīdzību saņēma jau 19706 bērni - cietušo skaits arvien pieaug. Pirms diviem gadiem Latvija bija stabili pirmajā vietā bojā gājušo bērnu skaita ziņā. Nesen mums piepulcējās Lietuva, bet tas nemazina satraukumu un akūto nepieciešamību situāciju uzlabot.
Viena no izplatītākajām traumu gūšanas vietām ir spēļu laukumi, lielākā daļa no kuriem nav atbilstoši elementārām drošības prasībām. Pirms diviem gadiem Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) speciālisti ir veikuši Rīgas spēļu laukumu apsekošanu un secinājuši, ka 80% no tiem aprīkojums nav drošs un dažviet pat bīstams, ar asām, skabargu pilnām malām, satrunējis un no mitruma ieplaisājis, daļēji izpostīts, ar norautām detaļām un tādēļ bērniem bīstams. Varētu likties, ka atsevišķos spēļu laukumos ir vērojami kādi uzlabojumi, tomēr statistika neatspoguļo pozitīvas izmaiņas. Lai situāciju uzlabotu, PTAC ir izstrādājis Vadlīnijas bērnu spēļu laukumu apsaimniekotājiem, izskaidrojot nepieciešamās drošības prasības. Ar šīm vadlīnijām ir jāiepazīstas ne tikai pašvaldību speciālistiem, bet arī dažādu privātu spēļu laukumu veidotājiem un uzturētājiem.
Cits aktuāls traumu gūšanas iemesls bieži ir vecāku nolaidība, nepiesprādzējot bērnu automašīnā un dažkārt pat neizmantojot bērnu sēdeklīti. Gandrīz katrs no vecākiem ir saskāries ar bērnu nevēlēšanos piesprādzēties. Bērns čīkst, tētis vai mamma kļūst nervozi un tad nodomā, te jau tikai pāris kvartāli, piesprādzēšu pēc tam, kad būs jābrauc garāks ceļa gabals. Ceļu satiksmes negadījumi netiek plānoti un, frontālas sadursmes gadījumā spēki, kas triec visu uz priekšu, atkarībā no ātruma var būt ekvivalenti pat 300 kg.
Vēl kāds izplatīts traumu iemesls ir alkohols. Bērniem un pusaudžiem to aizliegts tirgot, tomēr Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā katru dienu ieved kādu jaunieti, kas traumu guvis alkohola reibumā. Tirgotājiem, kas stirpos dzērienus pārdod bērniem, alkohola licence būtu jānoņem uz mūžu.
Lai efektīvi vērstos pret bērnu traumatisma pieaugumu, jau sen mūsu valstī ir nepieciešama koordinēta un saskaņota politika un uz tās balstīta rīcība. Šobrīd vairākas ministrijas kā Satiksmes, Veselības, Labklājības, Izglītības un zinātnes, kā arī vairākas aģentūras, katra atsevišķi īsteno neapšaubāmi vajadzīgus, tomēr nesaskaņotus pasākumus. Tā strādājot grūti izbēgt no dublēšanās vienā jomā un bezdarbības citā. Latvijā nepieciešams vienots, patstāvīgs Bērnu traumatisma apkarošanas centrs ar savu neatkarīgu budžetu, profesionālu vadību, kam būtu deleģētas noteiktas šīs jomas vadības funkcijas, un tās neaprobežotos ar padomdevēja lomu. Nav arī vienota traumu reģistra, ar kura palīdzību varētu ātri un efektīvi secināt, kuri ir visbīstamākie traumu gūšanas riski un kas jāapkaro pirmkārt. Tas dotu iespēju īstenot saskaņotu rīcību pašos svarīgākajos virzienos. Latvijā ir bijis šāds vienots traumu reģistrs, tomēr daļa medicīnas iestāžu tajā datus ievadīja, daļa nē, un tad jau šādai informācijai trūkst jēgas.
Viens no traumu profilakses un novēršanas veidiem ir vecāku un bērnu pastiprināta izglītošana par iespējamajiem riskiem. Jaunajiem vecākiem pirms bērniņš nācis pasaulē, būtu obligāti jāapmeklē īpaši kursi, un iespējams pēc kādiem pieciem gadiem tas jādara atkārtoti. Savukārt skolās veselības mācību kursā būtu jāiekļauj drošības mācība, kā izvairīties no traumām. Sava loma ir arī ģimenes ārstam, kurš, vislabāk zinot savus pacientus, varētu katru informēt par traumu riskiem. Lai informācija par to būtu pieejamāka, ar pašvaldību, iespējams arī kādu privātu ziedotāju atbalstu nepieciešams izveidot īpašus traumu profilaksei veltītus informatīvus bukletus un īpašu interneta mājas lapu, kuru varētu izmantot katrs, kam rūp drošība, arī skolotāji, mācot bērniem drošības mācību.
Rīga kā Latvijas galvaspilsēta varētu dot lielāku ieguldījumu bērnu traumatisma apkarošanā, sākot ar nepiemērotu un bīstamu spēļu laukumu slēgšanu un rekonstrukciju un beidzot ar dažādām informatīvām kampaņām par bērnu drošību. Šobrīd labs ieguldījums ir 30km/h ātruma ierobežojums pie skolām, tomēr bieži tas ir formāls, jo diez vai nepieciešams vasarā, kad bērni nedodas uz skolu. Ne pie visām skolām ir drošības vaļņi, kas reāli ierobežo ātrumu.
Ir sena paruna, nelaime nenāk brēkdama. Tik tiešām trauma par savu ierašanos neinformē, tomēr īstenojot dažādus profilakses pasākumus, mēs varam neielaist traumu pa durvīm.
Foto: rakstā izmantots pēc Creative Commons licencēts attēls no vietnes www.flickr.com; autors Boudewijn Berends
