Labdien,

Man ir 28 gadi, bet līdz šim man nav izveidojušās nopietnas attiecības ar pretējo dzimumu. Man ir bijuši draugi, taču, tiklīdz attiecības aiziet līdz intīmai tuvībai, nākošajā dienā es jūtos drausmīgi skumji, negribas neko ne redzēt, ne dzirdēt. Esmu sākusi pat šaubīties, vai esmu spējīga izjust mīlestību. Sāku domāt par to, ka man ir kādi psihiski defekti, jo es lietas uztveru briesmīgi sarežģīti.

No šāda viedokļa droši vien arī ir labi, ka man nav pēcnācēju un es nevaru savus briesmīgos gēnus un nepareizo attieksmi pret dzīvi nodot viņiem. Es esmu bijusi pie vairākiem psihoterapeitiem, pašreiz jau mēnesi lietoju antidepresantus, taču aizvien vairāk mani nomoka murgi un domas par nāvi. Gribu pateikt, ka antidepresantus kādreiz lietoja arī mana vecākā māsa un pašreiz arī brālis- tas jau droši vien nozīmē, ka šāda veida problēmas iedzimst, vai ne?

Sakiet, lūdzu, ja jau pat antidepresanti nelīdz, vai tad man vispār kaut kas var palīdzēt? Man jau šķiet, ka ne. Man ir sarežģījušās attiecības ar ģimeni, jo viņiem nepatīk mans pašreizējais draugs, jo viņš ir par mani 14 gadus vecāks. Un tik vientuļa es neesmu jutusies nekad mūžā. Neredzu savai dzīvei vispār nekādu jēgu. Ko man darīt, ja man nepalīdz ne psihoterapija, ne antidepresanti?

Paldies.