Labdien,

Esmu izsista no līdzsvara! Atklāju, ka vīrs mani ir krāpis, un tas būtu, iespējams, turpinājies, ja to neatklātu. Kopdzīvē gandrīz 10 gadi, precējušies 3 gadus, audzinam bērniņu, kuram 2 gadi. Līdz šim dzīvoju pārliecībā, ka mans vīrietis nav no tiem, kurš varētu mani krāpt, it sevišķi laikā, kad mūsu bērnam bija nepilns gads un es sēdēju mājās. Biju zaudējusi, protams, savu iepriekšējo fizisko fromu un seksuālā pievilcība bija zudusi. Pieļauju, ka tas bija viens no iemesliem, kāpēc viņš pievērsās citai, kura gadījās viņa ceļā, un neskatoties ne uz ko ielaidās seksuālās attiecībās ar manu vīru.

Līdz šim biju pārliecināta, ka es būtu no tām, kura patriektu tādu vīru, kurš dzīvo melos un neciena ģimenes vērtības, bet man par pārsteigumu, mana reakcija bija pavisam cita. Neskatoties uz to, ka viņs visu noliedza, kaut arī man bija neapgāžami argumenti par vina krāpšanu, es viņam it kā piedevu. Pat teicu, ka piedošu, lai tikai atzīst savu krāpšanu. Viņš pat zvērējā pie bērna dzīvības, ka nav mani krāpis, kaut arī beigu beigās ar lieliem pūliņiem atzinās, bet paskaidrojumus nesniedza. Viņš protams ir gļēvulis. Nožēlo izdarīto. Bet laikam man pietrūkst viņa nokrišana ceļos un lūgums piedot.

Kad nāca viss gaismā, mēģināju visu noskaidrot, bet viņš kategoriski atteicās par to runāt un sāka nervozi uzvesties, pat psihot. Nespēju nekādigi viņu izprast - vai viņam šīs attiecības bija tik svarīgas, bet neaizsniedzamas līdz galam? Vai viņš dzīvo ar mani dēļ bērna, kuru ļoti mīl? Aiz ieraduma, ka ir siltas mājas kur atgriezties utt.?

Izrunāties ar viņu nav iespējams, jo viņš par to runāt negrib. Saka ka mani mīl un visu nožēlo. Bet man ir grūti dzīvot tālāk, jo viss liekas aizdomīgs. Esmu mainījusies visādā ziņā. Gan fizisko fromu esmu atguvusi, gan esmu mīļāka utt. No viņa puses dažas mīļuma izpausmes ir, bet tās ir niecīgas, jo viņš nav no tiem, kas izrādas jūtas un izsaka komplimentus. Seksuālā dzīve ir uzlabojusies ļoti. Bet es mokos, jo ik pa laikam iedomājos, kā bija tajā laikā, kad viņš tikās ar šo citu sievieti. Varbūt man traucē dzīvot tas, ka zinu pārāk daudz sīkumus par viņu attiecibām un ziņkāre moka vēl dažos jautājumos, kas sastīti ar šo krāpšanu.

Zinu to, ka vīru mīlu un gribu, lai viss butu kārtībā mūsu iģmenē. Ko lai daru, lai mani pamet šī neuzticība vīram? Lai es nebūtu aizdomīga uz katru sīkumu, ko viņš dara un ko saka? Saprotu, ka tagad viss ir manās rokās- jo es ātrāk tam tikšu pāri, jo labāka atmosfēra būs ģimenē.

Atzīšos, ka pati esmu vinu krāpusi. Bija ilgstošas attiecības, tas bija pirms es apprecējos ar vīru, bet dzīvojām civillaulībā. Varu izparst viņu, kāpēc tas notika. No manas puses tas bija tāpēc, ka no cita virieša izjutu to, ko nekad nevarēju sagaidīt no sava vīra- uzmanība, komplimenti, mīļums. Sekss nebija primārais.

Sāpīgi ir arī tas, ka viņš krāpa mani tajā laikā, kad auklēju bērnu mājas. Viņš tikmēr baudīja dzīvi un izklaidējās. Ko lai daru, lai glābtu ģimeni un lai nedarītu viens otram pāri?

Paldies.