Labdien,

Man ir 20 gadi. Beidzot vidusskolu, biju ļoti aktīva un dzīvespriecīga, bet mācoties augstskolā, šķiet, ar katru dienu kļūstu aizvien noslēgtāka, lēnāka un bailīgāka. Liekas, ka sevi tā īsti vairs nepazīstu. Slodze skolā ir ļoti liela, bieži nākas mācīties arī naktīs, bet manas nedrošības un kaut kādu mistisku baiļu rezultātā netieku galā ar studijām (vienlaicīgi zinu, ka ar manām intelektuālajām spējām viss ir kārtībā).

Tas ir kā apburtais loks- nedrošība liek ieslīgt parādos, savukārt parādu dēļ, katru reizi tuvojoties augstskolas ēkai, parādās milzīga baiļu sajūta, ko pavada sirdsklauves, vispārēja trīcēšana un nespēks (dažkārt tā ir arī pirms gulētiešanas).

Es nemitīgi dzīvoju tādā kā depresijā, kas mijas ar prieka brīžiem, kad izdodas spītīgi aizmirst par to(izmantojot strausa taktiku un uzbūvējot savu pasauli). Būtībā jau kādu gadu es izjūtu nespēku, bezcerību, nervozitāti, man ir zema pašapziņa. Un lielākoties tā ir brīžos, kad apzinos savu reālo situāciju. Tas viss nu ir aizgājis tik tālu, ka šovasar mani visticamāk atskaitīs no augstskolas, bet mani vecāki un mīļotais cilvēks par to neko nezina. Es to nemitīgi (un arī prasmīgi)slēpju,jo man ir kauns un bailes no fakta, ka esmu viņiem melojusi. Liekas,ka viņi visi domā, ka esmu spēcīgāka nekā patiesībā esmu.

Ģimene man ir lieliska, arī attiecības labākas nemaz nevarētu vēlēties. Jautājums:vai šādā situācijā es spētu tikt ar sevi galā saviem spēkiem vai tomēr man jāmeklē speciālista palīdzība?

Paldies!