Labdien!
Man ir divas mokošas problēmas. Pirmā, es graužu nagus, vēl no bērnības. Cik gan neesmu centusies ataudzēt - viss bezjēdzīgi, attopos tikai tad, kad gandrīz viss ir nograuzts. Uzliku mākslīgus nagus, nu it kā palīdz uz laiku un pēdējā laikā pamanīju, ja nolūst mākslīgais, vai kaut mazliet var savējo nagu redzēt es kā slima sāku grauzt to mākslīgo, lai var tikt līdz savējam un nograuzt līdz beigām, tā ir kā apsēstība. Otra problēma - es baidos, ka mans draugs mani var krāpt. Kad man sākās pirmās attiecības man tās bailes arī bija, es gan viņam gan sev bojāju nervus ar savu greizsirdību , tad pateicoties otrajam draugam es to visu izjutu, kā ir kad tevi visu laiku bez žēlastības krāpj. Tagad man ir trešā iespēja īstai dzīvei, gribētos jau ģimenes dzīvei. Jaunais cilvēks ir ļoti labs, kopā esam 4. mēnešus, neko tādu nav darījis, lai man būtu iemesls viņam neticēt, cenšas būt man blakus, rūpējas, bet man brīžiem uznāk kā lēkmes, es sāku izdomāt - viņš vēlāk atbrauca, viņš telefonam uzlika vibrāciju, tas kaut ko nozīmē utt. Cenšos sevi nomierināt, bet nevaru, krītu iekšējā histērijā. Viņam tikai jautāju lai parāda telefonu, lai paskaidro, kāpēc tas tā un tā. Es baidos, ka viņam tas varētu apnikt un beigu beigās viņš arī krāps, baidos, ka pati visu dzīvi vainīga pie visa, ko man darīja. Greizsirdība nāk no tā, ka bērnība tēvs krāpa māti, līdz viņi izšķīrās. Vecmammu vectēvs arī krāpis, es baidījos, ka tas ir kā no paaudzes paaudzē un teicu sev, ka man tā nebūs, ka man būs īsta ģimene un no pirmām attiecībām būs labi, ka mani neviens neizmantos, bet no manām bailēm, pati izpostīju pirmās attiecības un tagad baidos, ka izpostīšu pašas labākas attiecības. Lūdzu paskaidrojiet, kā man tikt ar sevi galā ar greizsirdību un bailēm?
Paldies!