Labdien!

Vēlos nedaudz uzrakstīt par savu situāciju, un tad arī dzirdēt no speciālistiem kādu padomu!
Tas viss sākās pirms 5 gadiem, esmu daudz mācījusies, un 12 klasē man bija tik liela slodze, kā vienkārši organisms neizturēja, un paliku bezspēcīga, bieži bija sikta dūša, arī vemšana, kuru nevarēju vairs kontrolēt, jo visu laiku nervozēju bez īpaša iemesla. Nevarēju vairs kontrolēt savu emocionālo stāvokli. Vemšana man turpinājās 3 gadus, ne bieži, bet ja pat nedaudz stresoju, tad uzreiz tā man uznāca! Ļoti daudz gulēju, nevarēju pamosties pat dienas laikā. Kādus 2 gadus atpakaļ, kad man jau likās, ka viss kārtībā, nolēmu uzsākt nopietnas attiecības, bet, uzsākot tās, sapratu, ka man nepietiek spēka, un man sākas arī nervozēšana bez īpaša iemesla (iespējams bijuši iedomāti iemesli). Otrā pusīte diemžēl to nevarēja saprast, un galu galā es pirmo reizi nonācu pie psihoterapeita ar domu, ka vairs neko nevarēšu šajā dzīvē, nevarēšu saņemties un nenervozēt! Dzēru ilgi antidepresantus un trankvilizatorus, bet kompleksi nezuda, un parādījās trauksme un panika tik spēcīga, ka pat atstāju darbu, un sēdēju mājās, baidīdamies iznākt laukā.
Jau pusotru gadu man turpinās attiecības, kuras mani patiešam no sākuma palīdzēja, bet ar savām bailēm, es varu atkal visu sabojāt. Man ir parādījusies tendence, ka, ja es kaut ko uzsāku, vai nu tās būtu attiecības, vai nu darbs, pirmais, kas man nāk prātā - ko man darīt ja man paliks atkal slikti? Es nedomāju, kā man pārvarēt bailes, bet domāju par to, kā man izvairīties no šis situācijas pēc iespējas ātrāk.
Esmu pilnīgā izmisumā, nevaru naktīs gulēt, dienā pamosties, strādāju ļoti daudz, bet tas man nelīdz, jo atkal uznāk panika un trauksme. Pēdējo nedēļu jūtu pilnīgu tukšumu, vienaldzību. Šīs sajūtas man arī traucē visu izjust un saprast pareizi, jūtu, ka zaudēju nozīmīgas man attiecības, bet organisms ir tādā stāvoklī, ka pazuda pēdēja cerība, atkal gribās paslēpt galvu smiltīs, vai nu kardināli kaut ko mainīt, jo liekas, ka būs savādāk, bet dzīve jau pierādījusi, ka tik un tā es nonākšu krīzē ar sevi. Ja pat kaut ko izmainīšu, vai paslēpšos no problēmas, esmu jau to izmēģinājusi.
Konsultējos ar psihoterapeitu, dažreiz man tas palīdz, bet dažkārt jūtos vēl sliktāk. No medikamentiem dzeru tikai Xanax, bet dzeru tabletes tikai tad, kad jūtu, ka vairs nevaru saņemties.
Nezinu, ko man iesākt, un ko darīt, kur griezties pēc palīdzības?
Lūdzu jūsu padomu, un situācijas analīzi!
Ar cieņu, Evita!