Zinu, cik slikti to ir teikt, bet saku kā ir, mani tracina mani vecāki. Nenormāli! Ar mammu vēl reizēm var normāli parunāt, pat manas diētas (nezinādama neko sīkāk par to postu, kurās tās ieved,jo pati nekad nav ievērojusi) viņa atbalsta, bet visbiežāk tomēr attiecības mums ir nekādas. Un tētis, ģiemnes galva, misters ideālais, ģimenes veselīgais cilvēks ,pelnošais vīrs.HA!!! Riebjās, nekā no tā viņš nedara! Krāpj mammu viņai nezinot, kāš naudu no viņas nereāli, dižais psihologs......Man riebjas ar viņu runāt, kur nu vēl runāties, es nevaru ciest, ja viņš man pieskaras, nespēju uzturēties vienā istabā ar viņu.
Skaitu dienas līdz tikšu no mājām prom. Visu dzīvi man viņš ir sabojājis! Viņa dēļ mazos tīneidžeru tauciņus uzskatīju par resnuma pazīmi, dabūju bulīmiju ar kuru cīnos, nespēdama kontrolēt to. Mani ēšanas paradumi ir izkropļoti līdz nemaņai. Es vairs paēst viņam redzot nevaru, liekas, ka katru kumosu skaita. Visas sieviešu kārtas pārstāves ģimenē viņam ir par resnu, un mammu viņš taisās krāpt tikai dēļ tā.
Es nezinu, vai kādreiz spēšu apprecēties normāli, man ir bail, ka ar mani būs tāpat.....
Ja kaut uz mirkli palieku mājās viena asaras ne no kurien rodas, tikai birst un birst....Man riebjās sava dzīve, riebjās, riebjās, RIEBJĀS!
Man vajag palīdzību, bet, kur lai es tādu rodu, draugus pazaudēju dēļ tā, ka vienīgais par ko domāju ir ēdiens, resnums, notivēšana. Sāku jau pat draugus aprunāt par viņu apaļumiem. Es sāku palikt līdzīga viņam.Man ir bail!
Ir dienas, kad jūtos labi, tad, kad viņš ir darbā, vai kad es esmu skolā. Es neesmu sievišķīgi jūtīga, vienmēr pat grūtos brīžos esmu turējusies, bet es nesaprotu, kas ar mani notiek. Man šobrīd ir gandrīz 18. Nezinu, ko varat ieteikt? Gribējās izstāstīt, jo droši vien ,kad cilvēki parādīsies apkārt, atkal tēlošu te nez kādu pārlaimīgo....