Labdien!
Es jau 3 reizes mēģināju sev pārgriezt vēnas, es pati sev riebjos, es vienkārši dažreiz ienīstu savu izskatu, pat nevaru spogulī paskatīties, ja paskatos, tad gandrīz vienmēr saku sev, tu esi kropla, citi saka, ka esmu simpātiska, bet es neticu. Vienreiz bija tā, ka es saku dauzīt pliku sienu ar rokām, līdz siena bija mazos asiņainos pleķīšos, bet es nezinu, kāpēc es to darīju, man vispār negribas neko darīt, negribu sevi kopt, jo kāda tam jēga? Negribu iet uz skolu, negribu neko, man bieži uznāk raudieni, bez jebkāda iemesla, man ļoti bieži sāp galva, domās man vispār nezinu kas, vienkārši man galvā dažreiz rodas baisas ainas, bet dažreiz es pati domās kādu nogalinu, nomoku līdz nāvei, kaut arī zinu, ka patiesībā nekad to nevarēšu izdarīt. Man ir šausmīgi zems pašnovērtējums, skolā nav draugu, sliktas atzīmes. Es nekad nevaru pateikt nevienu vārdu pretī pat, ja mani kāds pazemina, es vienkārši klusēju. Stundās, ja kaut ko jautā, es nevaru atbildēt, jo man ir bail, ka man teiks kaut ko vai apsmies, pat ja es zinu pareizo atbildi, es nevaru vienkārši pacelt roku un atbildēt. Skolā es vispār pa visu dienu pasaku labi ja kādus 20 vārdus, reti smaidu. Bet pats savādākais, kad esmu ar savu labāko draudzeni, vai ar radiniekiem, es esmu vienkārši normāla, it kā izliekos par normālu sev to nemanot, manas rokas un kājas ir rētās, un tā dēļ pat vasarā staigāju ar garām piedurknēm, peldēties gāju ar draudzeni tikai vakarā, kad uz upes neviena nav. Man dažreiz ir vienkārši kauns no sevis. Es sevi dažreiz ienīstu par to, ka esmu...