Viltīgais pavasaris
Ievas zied. Tas, šķiet, vienmēr ir bijis visviltīgākais laiks. Un vēl jūlijs... jā, arī tad, par spīti tam, ka ir silts laiks, daudzi saslimst vai nu ar angīnām vai vienkārši saaukstējas. Bet pat pati vieglākā saaukstēšanās apgrūtina ikdienu, puķes zied un smaržo, bet deguns ciet.
Mācība, kas vienmēr nāk prātā pārāk vēlu, lai norūdītos un neslimotu gadalaiku maiņās, pareizais pirmais solis ir šāds – rudenī pēc iespējas ilgāk ģērbties plāni, bet pavasarī pēc iespējas ilgāk siltāk. Bet kurš to laicīgi atceras? Šķiet, vienīgi gados vecāki cilvēki, kas vēl tagad vējjakas velk, izejot no mājas. Pārējie līdz ar pirmajiem siltākajiem saules stariem kažokus samet kaktā un skrien teju plikiem vēderiem.
Atceros laikus, kad ikdienā braukāju uz darbu ar vilcienu. Ziemā nekāda vaina, bet kā sākas pavasaris – tā kādam paliek karsti un atver logu. Un ne jau to logu, lai vējš, kas pūš iekšā, bužinātu viņa paša matus. Bet to logu, kas viņam vistuvāk, un līdz ar to dažas sēdvietas tālāk sanāk braukt gluži kā pret vēju. Ja mazliet esi pirms tam sasvīdis, kas šajā pavasara pārejā ir neizbēgami, jo nekad no rītiem nevar saprast, kā īsti lai ģērbjas, ja vēl ir kāds stress un novājināta imunitāte – saslimt ir vieglāk par vieglu. Labi, ka lielākajā daļā gadījumu tā tāda viegla saaukstēšanās vien ir, bet tomēr... kā jau sākumā rakstīju – puķes zied un smaržo, bet nekā nejūti.
Iespējams jau ir par vēlu ko tādu rakstīt, bet varbūt kaut kur aizķersies šī ziņa – nu nesteidzieties pavasara saulei rādīt pliko miesu, pēc siltās vīstīšanās ziemas džemperos. Palēnām, palēnām... un pavasari varēs izbaudīt un ieelpot pilnu krūti!
Foto: Stock.XCHNG