MEDICĪNA

zinātne par cilvēka organisma uzbūvi, funkcijām un slimībām (to izcelsmi, norisi, diagnostiku, ārstēšanu un profilaksi), kā arī dažādu praktisku pasākumu kopums cilvēka veselības nostiprināšanai, ilgstošai darbaspēju saglabāšanai, dzīves un darba apstākļu uzlabošanai, mūža pagarināšanai. Medicīnas attīstību nosaka ražošanas spēku attīstības līmenis un ražošanas attiecību raksturs, dabaszinātņu un tehnikas sasniegumi, kā arī filozofijas attīstības un vispārējās kultūras līmenis. Katrā sabiedriski ekonomiskajā formācijā medicīnai bijusi īpaša attīstības līnija, kas mainījusies arī vienas formācijas ietvaros atkarībā no zinātnes, tehnikas un ekonomikas attīstības noteiktā laika periodā. Medicīnas pamatvirzieni ir profilakse, diagnostika, terapija un rehabilitācija. Medicīnas nozares nosacīti iedala medicīniski bioloģiskās, klīniskās un medicīniski sociālās un higiēnas nozarēs. Medicīniski bioloģiskās nozares ir atbilstošo bioloģijas zinātņu daļa. Pie tām pieder morfoloģijas zinātnes - anatomija, histoloģija, citoloģija, embrioloģija, kas pētī cilvēka ķermeņa uzbūvi; fizioloģija, kas pētī organisma funkcijas; patoloģija (patoloģiskā anatomija un patoloģiskā fizioloģija), kas noskaidro patoloģisko procesu rašanās, attīstības un norises vispārējās likumsakarības; bioķīmija un biofizika (arī imunoloģija) pētī fizioloģiskos un patoloģiskos procesus organismā ķīmijas un fizikas aspektā; farmakoloģija un toksikoloģija noskaidro medikamentu iedarbību uz cilvēka organismu un to toksiskumu. Šajā grupā ietilpst arī mikrobioloģija (skatīt arī bakterioloģija, virusoloģija) un parazitoloģija, kuras pētī infekcijas slimību ierosinātājus, kā arī medicīniskā ģenētika, kas nodarbojas ar iedzimtības problēmām un to saistību ar cilvēka patoloģiju. Klīniskām nozarēm raksturīga diferenciācija - zinātnes nozaru sazarošanās, specializēšanās, kā arī integrācija - dažādu medicīnas nozaru apvienošanās teorētisko vai praktisko uzdevumu risināšanai, veidojot jaunas nozares. Terapija (t.s. iekšķīgās slimības) ietver gastroenteroloģiju, geriatriju (skatīt gerontoloģija), hematoloģiju, kardioloģiju, reimatoloģiju, klīnisko endokrinoloģiju, nefroloģiju, pulmonoloģiju u.c. Klīnisko nozaru grupā ietilpst arī anestezioloģija, ārstnieciskā fizkultūra, dermatoloģija, dzemdniecība, fizioterapija, ftiziatrija, ginekoloģija, kurortoloģija, ķirurģija, neiroķirurģija, neiropatoloģija, oftalmoloģija, onkoloģija, ortopēdija, otorinolaringoloģija, pediatrija, psihiatrija, medicīniskā radioloģija, reanimatoloģija, rentgenoloģija, stomatoloģija, traumatoloģija, uroloģija, veneroloģija u.c. nozares. Medicīniski sociālās un higiēnas nozares pētī ārējās vides ietekmi uz cilvēka organismu un dažādus iedzīvotāju veselības uzlabošanas pasākumus. Pie tām pieder sociālā higiēna un veselības aizsardzības organizācija, higiēna, bērnu un pusaudžu higiēna, darba higiēna, komunālā higiēna, radiācijas higiēna, uztura higiēna, epidemioloģija, medicīnas ģeogrāfija u.c. Pie šās grupas pieskaita ari medicīnas deontoloģiju - mācību par ārsta juridiskajiem, profesionālajiem un morālajiem pienākumiem. Sociālie aspekti ir visām medicīnas nozarēm un mērķtiecīgi izveidotiem zinātnes un prakses kompleksiem (kara medicīna, kosmiskā medicīna, sporta medicīna, tiesu medicīna u.c). Atsevišķu grupu zinātnes nozares bieži savā starpā saistītas, piem., mikrobioloģija ar epidemioloģiju, bērnu un pusaudžu higiēna ar pediatriju. Eksperimentālā metode, kas raksturīga teorētiskās medicīnas nozarēm, ieviešas arī citās medicīnas nozarēs. Pirmatnējās kopienas iekārtā cilvēki gadu tūkstošu ilgā pieredzē uzkrāja primitīvas zināšanas tautas higiēnā un tautas medicīnā, iepazina ārstniecības augus, dzīvnieku izcelsmes ārstniecības līdzekļus, dabas dziednieciskos faktorus. Tautas priekšstatus par slimību izcelšanos, ārstniecisko līdzekļu un paņēmienu izvēli ietekmēja pirmatnējā reliģija. Demonoloģiskās atziņas tautas medicīnā radīja pūšļošanu. Ziņas par medicīnas attīstību pirmatnējās kopienas un verdzības iekārtā sniedz arheoloģija, etnogrāfija, antropoloģija, paleopatoloģija, rakstu pieminekļi u.c. Verdzības iekārtā radās pirmie profesionālie ārsti. No tautas medicīnas, kuras pamatā bija stihiski materiālistiskais priekšstats par pasauli, izveidojās zinātniskā medicīna, bet reliģijas ietekmē attīstījās tempļu medicīna. Pakāpeniski pilnveidojās empīriski uzkrātās zināšanas un tautas medicīnas racionālie ārstēšanas paņēmieni. Tika lietotas dažādas ķirurģiskas metodes, piem., trepanācija, ķeizargrieziens; veidojās priekšstats par anatomiju un fizioloģiju, dietētiku, grūtnieces un nedēļnieces higiēnu, slimību profilakses jautājumiem. Senajā Ķīnā lietoja adatu terapiju, bet Indijā izdarīja pirmās plastiskās operācijas. Pirmās medicīnas skolas radās Grieķijā. Tajās veidojās pirmās atziņas par slimību patoģenēzi un ārstēšanas principiem. Zinātniskās medicīnas pamatlicējs bija Hipokrats (apm. 460. - 377. gadu pirms mūsu ēras), kas norādīja uz dzīves veida un apkārtējās vides nozīmi slimību izcelsmē,

izstrādāja mācību par konstitūcijas un temperamenta pamattipiem, mācību par humorālo patoloģiju (slimības rodas, ja ārēju faktoru ietekmē tiek traucēta šķidrumu sajaukšanās organismā), pamatoja individuālas pieejas nepieciešamību slimību diagnostikā un cilvēku ārstēšanā, rakstīja par ārsta ētikas jautājumiem. Grieķijā joprojām eksistēja tempļu medicīna. Par medicīnas patronu uzskatīja Asklēpiju (Romā - Eskulāpiju). Slimniekus ārstēja Asklēpijam celto tempļu dziednīcās - asklepeijonos vai ārstu mājas dziednīcās - jatrejās. Aleksandrijas ārstu Erasistrata un Herofila (4. - 3. gadsimtā pirms mūsu ēras) pētījumi papildināja zināšanas par cilvēka organisma uzbūvi un funkcijām. Sanitārijas un higiēnas elementi atrodami visās verdzības iekārtas valstīs, taču šo nozaru uzplaukums vērojams galvenokārt Senajā Romā, kur bija ūdensvads, kanalizācija, pirtis. Romā arī radās pirmās sanitārās un kara medicīnas organizācijas,. speciāls pilsētas ārstu dienests, sanitārā likumdošana. Ievērojamākais Romas ārsts bija Galēns (apmēram 130. - 200. gadam), kas apkopoja iepriekšējās zināšanas anatomijā, fizioloģijā, patoloģijā, terapijā, dzemdniecībā, higiēnā, farmakoloģijā un farmakognozijā (galēniskie preparāti), katrā no tām sniegdams daudz jauna. Galēna uzskatus ietekmēja Platona un Aristoteļa filozofija. Viņa eklektiskās teleoloģiskās atziņas atbalstīja kristiešu baznīca un padarīja tās par medicīnas dogmu, kas valdīja līdz pat renesanses laikmetam. Pēc Rietumromas impērijas sairšanas par antīkās kultūras un medicīnas attīstības centru kļuva Bizantija, kurā ietilpa senās un hellēniskās kultūras valstis - Ēģipte, Mezopotāmija, Grieķija, Mazāzija. Bizantijas impērijā radās pirmās lielās civilās slimnīcas, darbojās medicīnas skolas. Bizantijas ārstu Oribazija, Amīdas Aēcija u.c. enciklopēdiskie medicīnas darbi bija sistematizētu medicīnas zināšanu un praktiskās pieredzes sakopojumi. Medicīnas zināšanu tālāku attīstību sekmēja arābu kalifātu un Vidusāzijas zinātnieku darbi. Gebers, Abu Bakrs Razi, Ibn Abass, Maimuns u.c. sarakstījuši daudz darbu par praktiskās medicīnas jautājumiem, par personisko un sabiedrisko higiēnu, ķīmijas izmantošanu medicīnā. Viens no izcilākajiem ārstiem pasaules vēsturē - Ibn Sīna (980. - 1037. gads, Eiropā pazīstams ar Avicennas vārdu) papildināja atziņas diagnostikā, iekšķīgo slimību ārstēšanā, ķirurģijā, pediatrijā; sarakstīja enciklopēdisko «Medicīnas kanonu». Feodālisma laikmetam Rietumeiropā raksturīgi daudzi kari un epidēmijas, tāpēc izveidojās klosteru hospitāļi, lazaretes, tika ieviesta karantīna. Pirmās medicīnas fakultātes radās 11. - 12. gadsimtā Eiropas universitātēs (Salerno, Padujā, Boloņā, Monpeljē), taču medicīnas progresu kavēja sholastika. Ķirurģija bija galvenokārt zemākā medicīnas personāla - pirtnieku un bārddziņu ziņā; tie apvienojās amatu brālībā (cunftē). Bija arī ceļojošie ārsti. Medicīnas doktori nodarbojās vienīgi ar iekšķīgo slimību ārstēšanu, viņu pakalpojumi bija pieejami tikai feodāļiem. Maskavas valstī vienlaikus ar klosteru medicīnu attīstījās tautas medicīna. Saglabājušies daudzi manuskripti (sākot ar 16. gadsimtu) par dažādiem ārstniecības jautājumiem. Arī Baltijā šajā laikā attīstījās tautas medicīna, radās izpratne par derīgu dziedniecības līdzekļu lietošanu, veidojās tautas higiēnas atziņas. Feodālisma laikmetā caur Kijevas Krievzemi Baltijā nonāca krievu, Bizantijas un Senās Grieķijas medicīniskās atziņas, caur Rietumeiropu - latīņu medicīnas tradīcijas. 1220. gadā Rīgā nodibināts pirmais (Sv. Jura) hospitālis. 14. gadsimtā Rīgā un nedaudz vēlāk arī Latvijas provinces pilsētās radās pirmās aptiekas ar aptiekas dārzu, kurā kultivēja ārstniecības augus. Vēl agrāk Rīgā bijušas «aptiekāru bodes» (minētas 1291. gadā), kurās pārdoti ārstniecības līdzekļi, dažādas garšvielas, alkoholiski dzērieni. 1360. gadā Rīgā pirmo reizi minēts ārsts administrators (Stadtphysikus). Strauja medicīnas attīstība sākās renesanses laikmetā. Zinātniskai anatomijai pamatus lika A. Vezālijs, kas, izdarījis daudzas sekcijas, aprakstīja cilvēka ķermeņa uzbūvi un funkcijas, vērsās pret Galēna uzskatiem un sholastu dogmām. Kontagiozo (lipīgo) slimību klasifikāciju izveidoja itāliešu zinātnieks Dž. Frakastoro. Viņš izšķīra 3 inficēšanās ceļus: tiešā saskarē ar slimnieku, ar priekšmetu starpniecību un no attāluma. Dž. Frakastoro pirmais izsmeļoši aprakstīja sifilisu un ieteica to ārstēt ar dzīvsudrabu. Par zinātniskās ķirurģijas pamatlicēju uzskata franču ārstu A. Parē. Eksperimentu un novērojumu medicīnā ieviesa vācu ārsts un zinātnieks Paracelzs. Viņš kritizēja galēnismu un humorālo patoloģiju, ieviesa ārstniecībā dažādas ķīmiskas vielas un minerālūdeņus, nodibināja jaunu virzienu medicīnā - jatroķīmiju, kas izskaidroja slimību rašanos un izārstēšanu ar pārmaiņām organismā norisošajos ķīmiskos procesos. Šo virzienu attīstīja holandiešu zinātnieks J. van Helmonts, kas aprakstīja fermentācijas procesus, gremošanu kuņģī, ieviesa terminu «gāze». 17. gadsimtā izveidojās līdzīgs virziens - jatrofizika, kas izskaidroja slimību rašanos un izārstēšanu ar fizikāliem līdzekļiem. Viens no jatrofizikas pamatlicējiem bija itāliešu zinātnieks S. Santorio, kas pētīja cilvēka organisma vielmaiņu, attīstīja solidārās patoloģijas mācību. Medicīnas attīstību ļoti ietekmēja angļu filozofa materiālista F. Bēkona izstrādātā un propagandētā eksperimentālā pētīšanas metode. Līdzīgi viņam arī franču zinātnieks R. Dekarts nodarbojās ar anatomijas un fizioloģijas pētījumiem un centās savu pētījumu datus izskaidrot ar fizikas (jatrofizikas) un filozofijas vispārējiem principiem. R. Dekarts viens no pirmajiem zinātniski aprakstīja reflektorisko aktu. 16. - 17. gadsimtā strauji attīstījās anatomijas pētījumi.

Zinātnieki aprakstīja dažādus cilvēka organisma anatomijas struktūras elementus. Asinsvadu anatomijas pētījumu rezultātā tika atklāta asinsrite. Vispirms aprakstīja mazo (plaušu) asinsrites loku (M. Servets 1553. gads, M. Kolombo 1559. gads), tad vēnu vārstuļus (H. Fabrīcijs 1574. gads) un lielo asinsrites loku (zinātniskās fizioloģijas un embrioloģijas pamatlicējs V. Hārvijs 1628. gads). Spilgts piemērs fizikas ietekmei uz medicīnas attīstību ir mikroskopa atklāšana.

1676. gadā Nīderlandes biologs A. van Lēvenhūks aprakstīja dzīvas mikroskopiskas būtnes, likdams pamatus mikrobioloģijai. Itāliešu ārsts un biologs M. Malpigi atklāja kapilāro asinsriti un līdz ar to pabeidza asinsrites mehānisma aprakstīšanu. 18. gadsimtā sākās aprakstošās medicīnas attīstības beigu posms - primārā sistematizācija. Radās daudz dažādu «sistēmu», ar kurām zinātnieki centās izskaidrot slimību rašanos un pamatot ārstēšanas principus. Animisma (to nodibināja vācu ārsts G. Štāls) pārstāvji atzina, ka visām lietām ir dvēsele, ka slimība ir dvēseles kustību rezultāts. Vitālisma atziņu paudēji (franču ārsti T. Bordē, P. Bartezs, M. Bišā, vācu zinātnieks J. Blūmenbahs u.c.) aizstāvēja uzskatu, ka organisms ir orgānu federācija un ka orgāni, audi un šūnas izdala asinīs vielas, kas ietekmē citas ķermeņa daļas; visus dzīvības procesus tie izskaidroja ar īpašu nemateriālu faktoru darbību, kuri atrodoties dzīvos organismos.

Itāliešu zinātnieki L. Galvāni un A. Volta pētīja «dzīvnieku elektrību» un ārstēšanu ar elektrisko strāvu; austriešu ārsts F. Mesmers izveidoja mācību par «dzīvnieku magnētismu». Jaunu ārstniecības sistēmu - homeopātiju nodibināja vācu ārsts Z. Hānemanis. Skotu zinātnieks V. Kalens radīja «nervu patoloģijas» teoriju, kuras pamatā bija atziņa par «nervu principa» noteicošo nozīmi organisma eksistencē. Viņa skolnieks Dž. Brauns izstrādāja citu teoriju - t.s. braunismu, kas pauda atziņu, ka dzīvību uztur organisma spēja reaģēt uz kairinājumu; pārāk liela vai maza kairināmība izraisa slimību.

Savukārt franču zinātnieks F. Brusē un viņa piekritēji par visu slimību cēloni uzskatīja pārāk lielu vai mazu kuņģa kairinājumu. Spekulatīvās metafiziskās sistēmas, kuru pamatā bija kāda atklājuma vai principa absolutizēšana, kritizēja daudzi zinātnieki. Neuzticība dažādām sistēmām izskanēja aicinājumā atgriezties pie Hipokrata, izmeklēt slimu organismu kā vienotu veselu, izdarīt rūpīgus novērojumus (angļu ārsts T. Sidenhems). Rūpīgu slimnieka novērošanas metodi savā pedagoģiskajā un klīniskajā darbā ieviesa Nīderlandes ārsts H. Būrhāve, vācu ārsts K. Hūfelands, krievu ārsti S. Zibeļins, M. Mudrovs un daudzi citi. 17. - 18. gadsimtā franču ārsti filozofi Ž. Lametrī, P. Kabaniss u.c. izmantoja dabaszinātņu sasniegumus, lai kritizētu spekulatīvās sistēmas un pamatotu materiālistiskos priekšstatus par organismu un slimībām.

Radās pirmie mirstības un dzimstības uzskaites mēģinājumi, sāka pētīt dziednieciskos minerālavotus. 1763. gadā tika izveidots medicīnas pārvaldes orgāns - Medicīnas kolēģija, organizētas pirmās medicīna skolas, nodibināta medicīnas ķirurģijas akadēmija. Liela nozīme medicīnas attīstībā bija 1724. gadā dibinātajai Zinātņu akadēmijai.

Krievijas progresīvo zinātnieku uzskatiem un darbībai raksturīgs demokrātisms, patriotisms un materiālisms. Kaut arī 18. gadsimtā Latvijā nebija medicīnas zinātnes centru, daudzi ārsti kļuva par ievērojamiem zinātniekiem, strādāja Rīgā, Jelgavā u.c. Latvijas pilsētās, kā arī Krievijā un Vācijā. No 1710. gada Rīgā darbojās kara hospitālis, kurā strādājuši daudzi ievērojami ārsti (N. Pirogovs). 1753. gadā Rīgā atvēra anatomijas teātri, kas darbojās līdz 1824. gadam. Vidzemē (pirmo reizi Krievijā) tika izdarīta baku variolācija (A. Šulins 1756. gadā, F. Rīls 1763. gadā). Arī pirmie baku vakcinācijas popularizētāji Krievijā bija Rīgas ārsti O. Hūns (pirmā vakcinācija 1800. gadā), J. Ramms un K. Zommers. Jelgavā (1765. - 1766. gadā) iznāca pirmais medicīnas nedēļas izdevums Krievijā («Der Landarzt»); pēc dažiem gadiem pirmais periodiskais medicīnas izdevums latviešu valodā - «Latviešu Ārste»; abus izdeva ārsts P. Vilde. 18. gadsimtā sāka pētīt Latvijas kūrortu dziednieciskos faktorus. Pieaugot rūpnieciskajai ražošanai, palielinājās zinātnieku interese par arodslimībām.

Arodpatoloģijas un darba higiēnas pamatus 18. gadsimta sākumā lika itāliešu zinātnieks B. Ramacīni. Viņš aprakstīja vairāk nekā 60 arodslimību, norādīja to iemeslus un ieteica konkrētus profilakses pasākumus. Zinātnieki sāka analizēt saslimstības un mirstības cēloņus, risināt iedzīvotāju veselības aizsardzības problēmas. Anglijā Dž. Graunts un V. Petijs izstrādāja statistiskas metodes iedzīvotāju veselības pētīšanai. M. Lomonosovs analizēja saslimstības un mirstības cēloņus Krievijā. Austriešu ārsts J. Franks, kas vairākus gadus strādāja arī Krievijā, ungāru ārsts Z. Husti u.c. izstrādāja koncepciju par «medicīnisko policiju». Tas bija pirmais mēģinājums sistematizēt un reglamentēt sanitārās uzraudzības likumdošanu, sabiedriskās un personiskās higiēnas noteikumus. 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā vairākās valstis

Rīgā A. Hākens konstruēja uretroskopu un izdarīja uretroskopiju (1862. gads) un cistoskopiju vēl pirms elektriskās spuldzes ieviešanas (tātad pirms M. Nīces, kurš cistoskopu ieteica 1879. gadā). Klīnikās ieviesa medicīnas termometrus (vienu no pirmajiem medicīnas termometriem 1799. gadā radīja Rīgas fiziķis G. Parrots). Ārsti sāka salīdzināt klīniskos novērojumus ar līķu sekcijās iegūtajiem datiem. Radās jaunas medicīnas nozares - patoloģiskā anatomija un histoloģija. Patoloģiskā anatomija saistīja katru slimību ar noteiktu materiālu substrātu. Tomēr sākotnēji slimības process tika pētīts vienpusīgi, tas tika nonivelēts līdz atsevišķu orgānu (itāliešu ārsts Dž. Morganji), audu (franču ārsts M. Bišā) un šūnu vietējām patoloģiskām pārmaiņām.

Šūnu (celulārās) patoloģijas teorijas autors bija vācu zinātnieks R. Virhovs, kas organisma uzbūvi izprata mehānistiski un organismu uzskatīja par neatkarīgu «šūnu valstu» federāciju. Sūnas 19. gadsimtā aprakstīja P. Gorjaņinovs (1834. gads), M. Šleidens (1838. gads), bet vispilnīgāk - T. Švanns (1839. gads). F. Engelss šūnas atklāšanu, C. Darvina evolūcijas mācību, kā arī enerģijas nezūdamības likumu atzina par lielākajiem 19. gadsimta dabaszinātņu atklājumiem. Medicīnas attīstību īpaši veicināja eksperimentālās metodes izmantošana organisma normālas un patoloģiskas darbības pētīšanā. Fizioloģiska pieeja rosināja organismu uzskatīt par vienotu veselu, nevis par atsevišķu izolētu daļu summu. Šo virzienu zinātniski pamatoja angļu ārsta un anatoma T. Vilisa (pazīstams kā Vilīzijs) pētījumi par smadzeņu un nervu anatomiju, čehu zinātnieka J. Prohāskas un franču zinātnieka Z. Legaluā reflektorisko aktu apraksts, franču fiziologa M. Flurensa galvas smadzeņu pusložu funkciju pētījumi, skotu fiziologa

Č. Bella un franču ārsta un fiziologa F. Mažandi eksperimentālie dati par muguras smadzeņu nervu priekšējo un mugurējo saknīšu funkciju u.c. Angļu ķirurgs Dž. Hanters lika pamatus eksperimentālajai patoloģijai, bet franču fiziologs K. Bernārs 19. gadsimta vidū radīja eksperimentālo medicīnu, kas apvienoja fizioloģijuu, patoloģiju un terapiju. Vācu fiziologa J. Millera zinātnieciskās skolas pārstāvji pētīja maņu orgānu fizioloģiju, gremošanas un asins funkcijas. H. Helmholca pētījumi sekmēja oftalmoloģijas atdalīšanos no ķirurģijas. J. Millers formulēja maņu orgānu specifiskās enerģijas likumu, noliegdams, ka sajūtas ir objektīvās realitātes veidi. V. I. Ļeņins darbā «Materiālisms un empiriokriticisms» atklāja J. Millera «fizioloģiskā ideālisma» kļūdas. Fizikas, ķīmijas un bioloģijas progress 18. un 19. gadsimta mijā, vielas nezūdamības u.c. likumu atklāšana, organisko vielu sintēzes mēģinājumi, kas ļāva izprast dzīvajos organismos notiekošo procesu būtību un deva triecienu vitālismam, vācu ķīmiķa J. Lībiga mācība par pilnvērtīgu uzturu, kā arī ķīmisko procesu pētīšana dzīvā organismā radīja nosacījumus jaunas medicīnas nozares - bioķīmijas tapšanai. Daudzie fizioloģiskie un ķīmiskie eksperimenti ar dzīvniekiem iezīmēja eksperimentālās farmakoloģijas un toksikoloģijas rašanos. Viens no farmakoloģijas pamatlicējiem bija Tērbatas universitātes profesors R. Būheims. Viņa skolnieks - Kurzemē dzimušais O. Šmīdebergs izveidoja plašu zinātnisko skolu farmakoloģijā. Attīstījās arī tādas jaunas medicīnas disciplīnas kā salīdzināmā anatatomija (franču zinātnieki Ž. Lamarks, E. Žofruā Sentilērs u.c.) un embrioloģija, kuras pamatlicēji bija Krievijas zinātnieki K. Bērs un K. Volfs. Krievijā eksperimentālās fizioloģijas virziens attīstījās 19. gs. pirmajā pusē (P. Zagorskis, A. Filomafitskis, I. Gļebovs u.c), tā uzplaukums turpinājās 19. gadsimta otrajā pusē.

I. Sečenova darbs «Galvas smadzeņu refleksi» (1863. gads) sekmēja krievu fiziologu un ārstu materiālistiskā pasaules uzskata veidošanos. Fizioloģijas virzienu un nervisma idejas klīnikā vispilnīgāk izmantoja S. Botkins, kura uzskati stipri ietekmēja I. Pavlovu. I. Sečenova skolnieki un sekotāji ieviesa materiālistiskās fizioloģijas principus dažādās medicīnas disciplīnās: normālajā fizioloģijā - N. Vedenskis, A. Samoilovs, M. Šaterņikovs, patoloģiskajā fizioloģijā - V. Pašutins, eksperimentālajā farmakoloģijā - N. Kravkovs, higiēnā - G. Hlopins. N. Vedenska, A. Uhtomska un to sekotāju pētījumi nervu sistēmas fizioloģijas jomā (parabioze, dominantes parādība, ierosas un kavēšanas procesu savstarpējās attiecības) sekmēja eksperimentālās medicīnas un galvenokārt neirofizioloģijas attīstību, Sākās strauja mikrobioloģijas, kā arī epidemioloģijas attīstība. 19. gadsimta beigās tika atklāti daudzu slimību (atguļas tīfa, amebiāzes, lepras, gonorejas, malārijas, dzeltenā drudža) ierosinātāji un pārnesēji.

Liela nozīme bija franču zinātniekam L. Pastēram, kas izpētīja rūgšanas procesus, apgāza teoriju par mikrobu pašrašanos, izolēja vistu holeras ierosinātāju, kā arī vācu zinātniekam R. Koham, kas atklāja tuberkulozes un holeras ierosinātāju, lietoja sterilizāciju ar karstu tvaiku, Sāka izstrādāt arī vakcīnas un serumus. Lielākais atklājums pēc angļu ārsta E. Dženera ieviestās baku potēšanas metodes (1798. gads) bija L. Pastēra iegūtās vakcīnas pret liesas sērgu un trakumsērgu.

Krievijā K. Minhs un O. Močutkovskis pētīja atguļas tīfu, izsitumu tīfu, mēri; G. Gabričevskis noskaidroja dažus imunitātes jautājumus, pētīja difteriju, malāriju, skarlatīnu. Ievērojama mikrobiologu zinātniskā skola izveidojās Tērbatas Veterinārajā institūtā. Tās pārstāvji - latvieši E. Zemmers un K. Helmanis pētīja liesas sērgas, ienāšu, trakumsērgas un tuberkulozes ierosinātājus. Radās imunoloģija, kuras pamatlicējs bija I. Mečņikovs. Viņš atzina, ka galvenā nozīme imunitātē ir fagocitozei. I. Mečņikovs pētīja arī gerontoloģijas problēmas. Vācu zinātnieki E. Bērings un P. Ērlihs izstrādāja imunitātes humorālo, ķīmisko teoriju un lika pamatus seroloģijai - mācībai par asins seruma īpašībām, Radās pirmās atziņas par vīrusiem. Krievu zinātnieks N. Gamaleja 1886. gadā izvirzīja hipotēzi, ka liellopu mēra ierosinātājs filtrējas caur filtriem, kas aiztur mikrobus. 1892. gadā krievu botāniķis D. Ivanovskis aprakstīja tabakas mozaīkas slimību.

Klīniskajā medicīnā 19. gadsimta otrajā pusē bija vērojams diferenciācijas process, radās jaunas nozares: no terapijas atdalījās pediatrija, neiropatoloģija, infekcijas slimību klīnika, endokrinoloģija, balneoloģija, no ķirurģijas - ortopēdija, traumatoloģija, uroloģija, onkoloģija. Krievijā terapijas attīstību sekmēja S. Botkina darbi par reimatisko pneimoniju, nefrītu, reimokardītu, infekciozo hepatītu, G. Zaharjina un A. Ostroumova propagandētā individuālā pieeja slimniekiem, personiskās higiēnas popularizācija. Arī citās medicīnas nozarēs radās patstāvīgas klīnikas un skolas. Infekcijas slimībās tādas izveidoja S. Botkins, N. Čistovičs; pediatrijā - N. Filatovs, N. Gundobins; neiropatoloģijā - A. Koževņikovs; dermatoveneroloģijā - A. Pospelovs, A. Polotebnovs. Balneoloģijas pamatlicēji bija S. Smirnovs un A. Lozinskis. Rīgā terapijas attīstību sekmēja P. Hampelns.

Ķirurģijā svarīgs attīstības posms sākās pēc tam, kad tika atrisinātas 3 problēmas: sāpju remdēšana, cīņa ar brūču infekciju, asiņošanas profilakse. 1799. gadā angļu ķīmiķis H. Deivijs atklāja dislāpekļa oksīda anestezējošās īpašības, taču ķirurģiskajā praksē to neieviesa. Toties ētera narkozi (amerikāņu ārsti V. Mortons un Dž. Vorens 1846. g.) un hloroforma narkozi (skotu ārsts Dž. Simpsons 1847. gads.) tūlīt sāka lietot visās lielākajās klīnikās. Krievijā ētera narkozes fizioloģiju pētīja N. Pirogovs, kas jau 1847. gadā to izmantoja kara apstākļos Kaukāzā. Viņš bija arī viens no pirmajiem Krievijā, kas atzina, ka brūču inficēšanās notiek kontakta ceļā. Ungāru ārsts I. Zemmelveiss noskaidroja, ka t.s. dzemdību drudža iemesls ir infekcija, ko ārsts, izmeklējot grūtnieces, pārnes ar instrumentiem un rokām; viņš ieteica lietot dezinfekcijas līdzekļus, un dzemdētāju mirstība krasi samazinājās. 1867. gadā angļu ķirurgs Dž. Listers brūču ārstēšanā sāka lietot antiseptisko metodi, kuras pamatā bija L. Pastēra atklājumi mikrobioloģijā - operācijas telpā izsmidzināja karbolskābi un lietoja karbolskābē samitrinātus brūču pārsējus. Krievijā antiseptikas metodi vieni no pirmajiem ieviesa rīdzinieki K. Reijers un E. Bergmanis. E. Bergmanis ir arī viens no aseptikas pamatlicējiem. Ķirurģijas progresu sekmēja krievu ķirurga N. Pirogova darbība. Viņš izveidoja jaunu nozari - ķirurģisko jeb topogrāfisko anatomiju, pilnveidoja apmācīšanas sistēmu (nodibināja hospitālās ķirurģijas klīniku), ieviesa ģipša pārsēju. N. Pirogovs uzskatams arī par kara medicīnas pamatlicēju. 19. un 20. gadsimta mijā izveidojās ortopēdija (tās pamatlicēji H. Turners, R. Vredens), traumatoloģija (A. Poļenovs), uroloģija (S. Fjodorovs), neiroķirurģija (V. Razumovskis, A. Poļenovs). Rīgā ķirurģijas attīstību sekmēja Ā. Bergmaņa, G. Magnusa, I. Brensona, A. Hākena u.c. darbība. 19. gadsimta vidū attīstījās eksperimentālā higiēna, tika noorganizētas pirmās katedras un laboratorijas. Tās izcilākie pārstāvji bija M. Petenkofers, M. Rūbners, E. Pārks; Krievijā - A. Dobroslavins un F. Erismanis. Tie pētīja apdzīvoto vietu profilakses jautājumus, kara sanitāriju, skolu un darba higiēnu, akcentēja sabiedriskās higiēnas nozīmi. Tika likti ziniski pamati atmosfēras gaisa, ūdens, augsnes, mītņu, apģērba sanitārai novērtēšanai. Uzkrājoties materiāliem par cilvēka veselības stāvokļa atkarību no darba un sadzīves apstākļiem, tika izdarīti pirmie mēģinājumi zinātniski pamatot veselības aizsardzības sabiedrisko pasākumu nepieciešamību. Radās termini «sociālā higiēna» un «sociālā medicīna». Krievijā 19. gadsimta otrajā pusē radās t.s. zemstes medicīna. Tās pamatlicēji (J. Osipovs, I. Dmitrijevs, M. Uvarovs, N. Tezjakovs, P. Kudrjavcevs u.c.) ārstniecisko darbu apvienoja ar sanitāro darbu, t.i., pētīja iedzīvotāju saslimstību, kā arī izstrādāja dažādus sanitāri profilaktiskus pasākumus.

Medicīnas attīstība 20. gadsimtā. 19. un 20. gadsimta mijā sakarā ar strauju dabaszinātņu attīstību un tehnikas progresu pilnveidojās un bagātinājās slimību diagnostika un ārstēšana. Viens no izcilākajiem atklājumiem ir iedzimtības likumsakarību izzināšana. Iedzimtības pētījumus sāka austriešu zinātnieks G. Mendelis. Tos turpināja vācu biologs A. Veismanis, kas izvirzīja individuālās attīstības un individuālo pārmaiņu koncepciju, un amerikāņu biologs T. Morgans, kas radīja iedzimtības hromosomālo teoriju. 20. gadsimta 50. gados Dž. Votsons un F. Kriks atklāja dezoksiribonukleīnskābes (DNS) struktūru, radīja priekšstatu par ģenētisko kodu. Noskaidrojās, ka vairāku slimību izcelsme saistīta ar anomālijām gēnu struktūrā, pārmaiņām hromosomās. Ģenētika palīdzēja izprast iedzimtības un ārējās vides faktoru mijiedarbību. Medicīniskās ģenētikas attīstību sekmē arī mikroorganismu (vīrusu u.c.) ģenētikas pētījumi. Rentgenstarojuma atklāšana (V. Rentgens 1895. - 1897. gads) lika pamatus jaunai medicīnas nozarei - rentgenoloģijai. Otrs lielākais atklājums fizikā tika izdarīts 1896. gadā, kad franču fiziķis A. Bekerels atklāja dabisko radioaktivitāti. 1898. gadā M. Sklodovska-Kirī un P. Kirī atklāja jaunus radioaktīvos elementus - poloniju un rādiju. Dabiskās radioaktivitātes atklāšana lika pamatus radiobioloģijai. Krievu zinātnieks J. Londons

lietoja autoradiogrāfiju (1904. gads) un sarakstīja pirmo monogrāfiju radiobioloģijā (1911. gads). Turpmākie pētījumi sekmēja radiācijas higiēnas un radiācijas ģenētikas izveidošanos, kā arī radioaktīvo izotopu izmantošanu slimību diagnostikā un ārstēšanā.

20. gadsimtā gūti lieli sasniegumi dzīvības procesu fizikālo un ķīmisko pamatu noskaidrošanā. Amerikāņu zinātnieki H. Gasers, Dž. Erlendžers u.c, lietojot oscilogrāfijas metodi, aprakstīja elektriskos potenciālus, kas rodas perifēriskajā nervu sistēmā. Angļu fiziologi A. Hodžkins un E. Hakslijs izmērīja pilnīga miera stāvoklī esošas šūnas biopotenciālu. Ievērojams progress šūnu grupu biopotenciālu pētīšanā sākās pēc mikroelektrodu ieviešanas (1946. - 1949. gads). Ierosas procesu elementāros fizioloģiskos mehānismus, šūnu dalīšanos, mehāniskā darba stimulācijas iespējas, organisma reakcijas uz apkārtējās vides faktoru iedarbību pētīja amerikāņu biologa

Ž. Leba zinātniskā skola. Gadsimtu mijā izveidojās bioķīmija, un 20. gadsimta pirmajā pusē tika izdarīti svarīgi atklājumi, kas ļāva izveidot vispārēju vielmaiņas shēmu, noskaidrot fermentu dabu, gūt jaunas atziņas par citiem bioloģiski aktīviem savienojumiem. Liela nozīme bija amerikāņu bioķīmiķu pētījumiem: Dž. Samners ieguva fermentu ureāzi (1926. gads), Dž. Nortrops izdalīja kristāliskus proteolītiskos fermentus - pepsīnu (1930. gads) un tripsīnu (1932. gads).

Krievu zinātnieka M. Cveta izstrādātā hromatogrāfijas metode (1901. - 1913. gads) deva iespēju noskaidrot olbaltumvielu aminoskābju sastāvu. Olbaltumvielu struktūrķīmijas pamatlicējs ir angļu zinātnieks F. Sengers, kas izpētīja insulīna uzbūvi (1955. gads). Šie pētījumi stimulēja jaunas zinātnes nozares - molekulārās bioloģijas attīstību. 20. gadsimta 30. gados par patstāvīgu zinātnes nozari izveidojās citoķīmija. 1937. gadā padomju bioķīmiķi A. Braunšteins un M. Kricmanis atklāja transaminēšanās procesu. 40. gados padomju zinātnieki V. Engelhards un M. Ļubimova atklāja, ka miozīns darbojas arī kā ferments, t.i., šķeļ adenozīntrifosfātu, atbrīvojot daudz ķīmiskas enerģijas. Pētījumi liecina, ka ļoti daudzi patoloģiski procesi izraisa enerģijas maiņas traucējumus molekulārā un submolekulārā līmenī. Ar to izskaidrojama plašā jaunu zinātnes nozaru - bioenerģētikas un membranoloģijas atklājumu izmantošana medicīnā. Strauji attīstās arī vitaminoloģija. Noskaidrota avitaminožu un hipovitaminožu patoģenēze, ieteikti to profilakses un ārstēšanas līdzekļi. Vitaminoloģijas pamatlicēja krievu ārsta N. Luņina pētījumus turpinājuši daudzi zinātnieki. Poļu zinātnieks K. Funks izdalīja tiamīnu (1912. gads), ungāru zinātnieks A. Sent-Djerdji - askorbīnskābi (1928. gads), vācu ķīmiķis R. Kūns - riboflavīnu (1932. gads). PSRS pētījumi vitaminoloģijā tiek veikti PSRS Zinātņu akadēmijas un PSRS Medicīnas zinātņu akadēmijas zinātniskās pētniecības institūtos; lielākais no tiem ir Vissavienības Vitamīnu zinātniskās pētniecības institūts. Askorbīnskābes rūpniecisko ražošanu PSRS ieviesa latviešu zinātnieks A. Šmits. Arī A. Kirhenšteins, K. Skulme u.c. Padomju Latvijas zinātnieki devuši lielu ieguldījumu vitaminoloģijas attīstībā. 20. gadsimta sākumā vācu zinātnieks P. Ērlihs, pierādīdams, ka var sintezēt preparātus, kas iedarbojas uz slimību ierosinātājiem (1907. gadā viņš sintezēja pretsifilisa preparātu salvarsanu), lika pamatus ķīmijterapijai. 1926. gadā tika radīts pirmais sintētiskais pretmalārijas preparāts. 1935. gadā vācu zinātnieks G. Domagks sintezēja sulfanilamīda atvasinājumu prontosilu. 1928. gadā angļu bakteriologs A. Flemings atklāja, ka viena no pelējumsēņu sugām izdala antibakteriālu vielu - penicilīnu. Tā iegūšanu un rūpniecisko ražošanu izstrādāja (1939. - 1940. gads) angļu bioķīmiķi E. Čeins un H. Florijs. Penicilīnu PSRS ieguva 1942. gadā Z. Jermoļjevas laboratorijā; tajā pašā gadā G. Gauze u.c. ieguva jaunu antibiotiku - gramicidīnu. 1944. gadā amerikāņu zinātnieks S. Vaksmans ieguva streptomicīnu. Vēlāk

tika atklāts hloramfenikols, terramicīns u.c. antibiotiku preparāti, Medicīnā notiek zinātniski tehniskā revolūcija. Liela nozīme medicīnas attistībā ir elektronikas (arī radioelektronikas) ieviešanai. Rodas principiāli jaunas orgānu un sistēmu darbības reģistrācijas metodes, tiek konstruēti aparāti, kas spēj aizstāt atsevišķu orgānu funkcijas (mākslīgā niere, mākslīgās asinsrites араrāts u.c).

Elektrostimulācija palīdz regulēt slimas sirds darbības ritmu. Ar elektronmikroskopu var pētīt ļoti sīkas struktūras. 1957. - 1958. gadā tika izstrādāta gremošanas orgānu radiotelemetriskā izmeklēšanas metode. 60. - 70. gados radiotelemetrijas attīstības līmenis deva iespēju zinātniekiem izdarīt regulāru sirdsdarbības, elpošanas, asinsspiediena un citu organisma funkciju pārbaudi no Zemes kosmonautiem, kas atrodas kosmosa lidojumā. Izstrādātas jaunas matemātiskas metodes, kas ļauj precīzi un objektīvi izskaitļot bioloģisko parādību norises. Attīstās kibernētika, kurai pamatus 1948. gadā licis amerikāņu zinātnieks N. Vīners. Atgriezeniskās saites nozīmi cilvēka organisma funkciju vadīšanā pētījuši un aprakstījuši padomju fiziologi A. Samoilovs (1930. gads), H. Bernšteins (1934. gads), P. Anohins (1935. gads) u.c. Sevišķa nozīme ir slimību simptomu programmēšanai un ESM izmantošanai slimību diagnostikā. Izveidotas automātiskas sistēmas, kas operācijas laikā regulē narkozes līdzekļu ievadīšanu, elpošanu un asinsspiedienu. Izstrādātas aktīvi vadāmās protēzes u.c. Arī LPSR attīstās medicīniskā kibernētika.

Rīgā izveidots PSRS pirmais veselības aizsardzības informācijas un skaitļošanas centrs. V. Kaņepa vadībā tiek izstrādāta veselības aizsardzības automātiskās vadīšanas sistēma. Morfoloģija 20. gadsimtā no aprakstošas zinātnes pakāpeniski pārvēršas par eksperimentālu zinātni, kas pēti ne tikai orgānu un audu uzbūvi, bet arī to morfoloģijas un funkcijas mijiedarbību. Rentgenstarojuma izmantošana anatomijā dod iespēju izdarīt uzbūves un formas pētījumus dzīvam cilvēkam. Paplašinās ari patoloģisko procesu morfoloģiskie pētījumi. Vācu zinātnieks L. Ašofs vienlaikus pētīja cilvēka organisma patoloģiskās pārmaiņas un izdarīja eksperimentus ar dzīvniekiem. Kopā ar japāņu zinātnieku S. Tavaru viņš noskaidroja sirds vadīšanas sistēmu. Sie pētījumi kļuva par teorētisku pamatu sirdsdarbības ritma izskaidrošanai un klīniskai elektrokardiogrāfijai. L. Ašofs pētīja ari reimatiskas pārmaiņas miokardā un atklāja specifiskas reimatiskas granulomas. Liela nozīme morfoloģijas attīstībā bija audu kultivēšanas metodes izstrādāšanai (amerikāņu zinātnieki R. Harisons 1907. gads, A. Karels 1911. - 1915. gads, A. Fišers 1925. gads u.c.).

Tas deva iespēju pētīt dzīvu šūnu metabolismu, to reakciju uz hormoniem un medikamentiem, šūnu mijiedarbību. 30. gados radās jaunas zinātnes nozares - histoķīmija un citoķīmija, kuras pēti audu un šūnu olbaltumvielu, nukleīnskābju, lipīdu, ogļhidrātu metabolismu u.c. jautājumus. Citoloģijas pētījumi un jaunākās atziņas par neirohumorāliem faktoriem, subcētoloģiskām un molekulārām struktūrām palīdzēja no jauna izvērtēt celulārās un humorālās patoloģijas, kā arī nervisma nozīmi. 19. un 20. gadsimta mijā fizioloģija pārgāja no dzīvības procesu analītiskās izpratnes uz sintētisko izpratni. To nodrošināja krievu fiziologu I. Sečenova un I. Pavlova materiālistiskās idejas.

Vienlaikus I. Pavlovs izstrādāja mācību par nosacījuma refleksiem un angļu fiziologs C. Šeringtons izpētīja muguras smadzeņu un smadzeņu stumbra refleksus un svarīgākās funkcijas. Viņa zinātniskās skolas pārstāvji R. Magnuss, Dž. Eklss, H. Kušings, V. Penfīlds, R. Granits u.c. izstrādāja mācību par CNS koordinācijas funkciju, ierosas īpatnībām refleksa lokā, receptoru klasifikāciju, kā arī formulēja vispārējos CNS funkcijas principus. No 1928. gada šveiciešu zinātnieks V. Hess analizēja starpsmadzeņu funkcijas un to nozīmi iekšējo orgānu regulācijā. 40. gados amerikāņu fiziologs H. Meguns un itāliešu fiziologs Dž. Moruci noskaidroja smadzeņu stumbra retikulārās formācijas nozīmi visuCNS daļu tonusa un ierosas regulēšanā. Šo un arī padomju zinātnieku (P. Anohina u.c.) pētījumu rezultātā precīzāka un dziļāka kļuva garozas un zemgarozas mijiedarbības, miega un nomoda, narkozes, emociju un motivāciju mehānisma izpratne.

Elektrofizioloģijas attīstību sekmēja franču fiziologa L. Lapika mācība par hronaksiju (1909. gads). Izmantojot mikroelektrodus, izdevās noskaidrot, ka šūnas membrāna ir elektrisko potenciālu ģenerators; šīs membrānas īpašības nosaka dažādu vielu transportu starp šūnu un apkārtējo vidi. Šie pētījumi ļāva angļu zinātniekiem A. Hodžkinam, E. Hakslijam un B. Kacam 40. - 50. gados izveidot membrānas bioelektrisko potenciālu rašanās teoriju.

Angļu fiziologi V. Haskels un Dž. Lenglijs gadsimtu mijā lika pamatus mūsdienu priekšstatiem par veģetatīvās nervu sistēmas funkcijām. Austriešu farmakologs O. Lēvi 1921. gadā izveidoja mācību par mediatoriem, t.i., par nervu impulsa pārvades ķīmisko mehānismu sinapsēs. Angļu fiziologs H. Deils 1933. g. ieteica klasificēt nervu šķiedras adrenerģiskās un holīnerģiskās šķiedrās.

Mācība par mediatoriem būtiski ietekmēja fizioloģiju, farmakoloģiju un toksikoloģiju. Svarīga nozīme medicīnas attīstībā bija dažādiem atklājumiem fizioloģijā, it īpaši asinsrites orgānu fizioloģijā. 1893. g. vācu embriologs un anatoms V. Hiss atklāja muskuļšķiedru kūlīti, kas savieno labo priekškambari un kambari. 1906. gadā japāņu zinātnieks S. Tavara labā priekškambara un kambara starpsienā atklāja t.s. atrioventrikulāro mezglu, no kura sākas Hisa kūlītis. 1907. gadā angļu zinātnieks A. Kiss un skotu zinātnieks M. Fleks sirds labā priekškambara sienā atklāja t.s. sinuatriālo mezglu - galveno sirds kontrakciju impulsu ģeneratoru. 1914. gadā angļu fiziologs E. Stārlings secināja, ka sirds saraušanās spēks ir atkarīgs no muskuļšķiedru garuma sistoles sākumā. 20. gados tika iegūts sirds dobumu un maģistrālo asinsvadu spiediena pieraksts. Dāņu fiziologa A. Kroga pētījumi lika pamatu mūsdienu priekšstatiem par kapilāru funkciju. Angļu fiziologs Dž. Barkrofts pierādīja, ka liesa ir asins depo, kas regulē asins daudzumu organismā. I. Pavlova sāktos pētījumus par gremošanas fizioloģiju turpināja un jaunas atziņas formulēja angļu zinātnieki V. Beiliss un E. Stārlings, kā arī citi zinātnieki, Atklājumi par hormonālo regulāciju sekmēja tālāku endokrinoloģijas attīstību. Vācu zinātnieks F. Štolcs un angļu zinātnieks H. Deikins sintezēja adrenalīnu (1905. gads). Krievu zinātnieks M. Čeboksarovs pierādīja nervu kairinājuma ietekmi uz adrenalīna sekrēciju (1910. gads). Turpinājās hormonu atklāšana un pētīšana. 1912. gadā vācu ārsts A. Franks atklāja hipofīzes antidiurētisko hormonu, 1914. gadā amerikāņu bioķīmiķis E. Kendals izdalīja kristālisku tiroksīnu. 1921. gadā amerikāņu zinātnieks H. Evanss un K. Longs hipofīzes priekšējā daivā atklāja augšanas hormonu. 1923. gadā amerikāņu fiziologi E. Ellens un E. Doizijs izdalīja olnīcu estrogēno hormonu. 1927. gadā vācu zinātnieki B. Condeks un Z. Ašheims no grūtnieces urīna izdalīja hipofīzes priekšējās daivas gonadotropisko hormonu. Krievu zinātnieka L. Soboļeva (1901. gads), kā ari kanādiešu fiziologu F. Bantinga, Č. Besta un Dž. Maklauda 1921. - 1922. gadā atklātais insulīns pavēra jaunas iespējas cukura diabēta ārstēšanā. 1942. - 1943. gadā grupa zinātnieku - Čo Hao Li, H. Evanss un M. Simpsons izdalīja adrenotropisko hormonu. 1936. gadā E. Kendals un O. Vinteršteiners ASV, kā ari T. Reihšteins Šveicē izdalīja kortizonu. 50. gados tika sintezēti prednizolons un prednizons, kurus sāka plaši lietot ārstniecībā.

Mūsdienu endokrinoloģija risina ne tikai iekšējās sekrēcijas dziedzeru patoloģijas jautājumus; tā pēti hormonu izmantošanas iespēju citu slimību ārstēšanā, kā arī organisma funkciju hormonālās regulācijas problēmas.

Endokrinoloģijas un hormonu terapijas attīstību veicināja kanādiešu zinātnieka H. Seljē 1936. gadā izstrādātā stresa jeb vispārējā adaptācijas sindroma teorija. PSRS pētījumi endokrinoloģijā notiek Vissavienības Eksperimentālās endokrinoloģijas institūtā Maskavā, Ukrainas Eksperimentālās endokrinoloģijas institūtā Harkovā.

LPSR endokrinoloģijas problēmas tiek risinātas galvenokārt Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas zinātniskās pētniecības institūtā (V. Būmeisters, G. Šiliņš u.c), Rīgas Medicīnas institūtā (K. Rudzītis, A. Štifts u.c). 20. gadsimtā strauji attīstās arī mikrobioloģija. 1921. gadā franču zinātnieki A. Kaimets un K. Gerēns ieteica vakcīnu pret tuberkulozi (BCG vakcīna). Infekcijas slimību specifiskā profilakse (vakcīnu, serumu lietošana) sekmēja cīņu pret difteriju, poliomielītu u.c. infekcijas slimībām. Padomju zinātnieki D. Zabolotnijs, V. Hafkins u.c. pētīja mēra, holeras, liesas sērgas un vēdertīfa epidemioloģiju. Tika izstrādāta mācība par leptospīrām un riketsijām (H. Rikets, Š. Nikols, S. Provačeks, E. Roša-Lima); atklāti bakteriālās dizentērijas ierosinātāji (A. Grigorjevs, K. Šiga, S. Fleksners, K. Zonne, M. Štucers), sifilisa ierosinātāji (F. Šaudins, E. Hofmans), garā klepus ierosinātāji (Z. Bordē, O. Žangū). Balstoties uz krievu zinātnieka D. Ivanovska izdarīto augu vīrusu atklājumu un vēlākajiem holandiešu botāniķa un mikrobiologa M. Beijerinka u.c. zinātnieku pētījumiem, izveidojās virusoloģija. 60. gados no jauna sevišķa uzmanība tika pievērsta mikoplazmām, ar kurām saistītas cilvēka atipiskās pneimonijas. Padomju zinātnieki J. Marcinovskis, J. Pavlovskis, K. Skrjabins u.c. izveidoja mācību par transmisīvo slimību infekcijas perēkļiem dabā, lika pamatus cīņai ar parazitārām slimībām.

Ļoti svarīga nozīme epidemioloģijas attīstībā ir padomju zinātnieka Ļ. Gromaševska mācībai par infekcijas pārnešanas mehānismu. LPSR svarīgākie pētījumi medicīnas mikrobioloģijā, virusoloģijā un epidemioloģijā veikti Zinātņu akadēmijas Mikrobioloģijas institūtā un Rīgas Medicīnas institūtā (A. Bļugers, A. Kirhenšteins, R. Kukaine u.c). Imunoloģija 20. gadsimtā pakāpeniski aptvēra patoloģijas, ģenētikas, embrioloģijas, audu transplantācijas, onkoloģijas u.c. problēmas. Izveidojās jauna zinātnes nozare - imūnpatoloģija.

Austriešu zinātnieka K. Landšteinera 1900. - 1901. gadā asinīs atklātie aglutinīni (serumā) un aglutinogēni (eritrocītos), kā arī čehu ārsta J. Janska 1907. gadā ieteiktā cilvēka asiņu klasifikācija sekmēja asins pārliešanas ieviešanu medicīnā. Izveidojās mācība par audu izoantigēniem. Antigēnu iedzimtības likumu u.c. imunitātes faktoru pētījumi veicināja jaunas zinātnes nozares - imūnģenētikas izveidošanos. 40. gados noskaidrojās, ka audu nesaderība, kas bieži novērojama transplantācijas gadījumā, izskaidrojama ar imunoloģisku mehānismu.

50. gados atklāta imunoloģiskā tolerance, kas pavēra jaunas iespējas orgānu transplantācijā. Radās vēl citas imunoloģijas nozares - audzēju imunoloģija, radiācijas imunoloģija, imūnhematoloģija; tika izstrādātas imūndiagnostikas, imūnprofilakses un imūnterapijas metodes. Imunoloģijas problēmas PSRS risina vairāk nekā 50 zinātniskās pētniecības iestādes. Lielākās no tām ir PSRS Medicīnas zinātņu akadēmijas Epidemioloģijas un mikrobioloģijas institūts, Maskavas Vakcīnu un serumu institūts, Medicīniski bioloģisko preparātu valsts kontroles institūts u.c.

Imunoloģisko pētījumu aizsācēju - I. Mečņikova, A. Bezredkas, G. Gabričevska, N. Gamalejas, L. Taraseviča darbu turpina zinātnieki Ļ. Zilbers, P. Zdrodovskis, G. Vigodčikovs u.c. LPSR svarīgākie pētījumi imunoloģijā veikti LPSR Zinātņu akadēmijas Mikrobioloģijas institūtā, Rīgas Medicīnas institūtā (V. Bērziņa, A. Kirhenšteins, R. Kukaine, N. Stoligvo) u.c. Līdztekus imunoloģijas pētījumiem zinātnieki noskaidrojuši dažādas izkropļotas organisma reakcijas pret svešām vielām.

Franču zinātniek Š. Rišē atklātās anafilakses parādības, franču bakteriologa N. Artisa un krievu patologa G. Saharova noskaidrotās seruma (lokālās) anafilakses parādības un anafilaktiskā šoka būtība likušas pamatus mācībai par alerģiju. Austriešu pediatrs K. Pirkē pirmais sāka lietot terminu «alerģija» un ieteica (1907. gads) tuberkulīna izraisītu ādas alerģisku reakciju tuberkulozes diagnostikai.

Alerģisko reakciju attīstības vispārējās likumsakarības atklāja krievu ārsts N. Sirotiņins; M. Skvorcovs u.c. aprakstīja to morfoloģiju. Alergoloģijas problēmas LPSR risina galvenokārt Rīgas Medicīnas institūtā (A. Bļugers, G. Brežinskis). Sakarā ar patoloģijas problēmu funkcionālu risināšanu klīnicisti daudz vērības veltījuši klīniskajai fizioloģijai un funkcionālajai diagnostikai. Jau 1932. gadā Maskavā D. Pļetņevs izveidoja Funkcionālās diagnostikas un eksperimentālās terapijas zinātniskās pētniecības institūtu. Tika izstrādātas jaunas izmeklēšanas metodes, piem., sirds katetrizācija (vācu ķirurgs V. Forsmanis 1929. gads; franču izcelsmes amerikāņu zinātnieks A. Kurnāns 1941. gads). Ķīmijterapija, hormonu terapija, psihofarmakoloģija u.c. efektīvas ārstēšanas metodes izraisīja būtiskas pārmaiņas klīniskajā medicīnā. No terapijas disciplīnām sevišķi attīstās kardioloģija, kas kļuvusi par kompleksu disciplīnu; tās problēmas risina terapeiti, ķirurgi, fiziologi, bioķīmiķi.

20. gadsimta sākumā krievu ārstu V. Obrazcova un N. Stražesko u.c. klasiskais miokarda infarkta apraksts, M. Janovska mācība par perifēro sirdi piesaistīja zinātnieku uzmanību asinsrites sistēmas asinsvadu daļai. Krievu zinātnieki S. Halatovs un N. Aņičkovs izvirzīja holesterīna teoriju aterosklerozes izcelsmē. Jauna kompleksa nozare ir hematoloģija. Tās attīstību sekmēja izmeklēšanas metožu pilnveidošana: kaula smadzeņu punkcija (padomju zinātnieks M. Arinkins 1927. g.), radioizotopiskā diagnostika u.c. Tika atklāta jauna t.s. ļaundabīgās mazasinības ārstēšanas metode - ar jēlām aknām (amerikāņu zinātnieki V. Mērfijs, Dž. Mainots 1926. gads) un vitamīnu B12, kā arī leikozes kombinētā citostatiskā terapija. Tā attistījās kā galvenā klīniskā un zinātniskā medicīnas nozare. Viens no ievērojamākajiem medicīnas funkcionālā virziena pārstāvjiem 20. gadsimta pirmajā pusē bija vācu zinātnieks F. Krauss. Viņa zinātniskās skolas pārstāvji pētīja sirds un asinsvadu slimību funkcionālās diagnostikas metodes, vielmaiņas patoloģiju, hematoloģijas problēmas, korelāciju starp cilvēka konstitūciju un patoloģiskajiem procesiem. G. Bergmanis pētījis galvenokārt gremošanas orgānu slimības; viņa progresīvās atziņas par organisma vienotību, psihiskā un somatiskā mijiedarbību ietekmējušas daudzus klīnicistus. Šveiciešu zinātnieks G. Sali ieteica hemoglobinometru (1902. gads), izstrādāja arteriālā spiediena noteikšanas un sfigmogrāfijas metodes. Franču zinātnieka F. Vidala, vācu zinātnieku F. Folharda un T. Fāra pētījumi par nieru slimībām sekmēja jaunas patstāvīgas nozares - nefroloģijas izveidošanos. Terapijas problēmas LPSR risinātas galvenokārt Rīgas Medicīnas institūtā, Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas zinātniskās pētniecības institūtā, Latvijas Kardioloģijas zinātniskās pētniecības institūtā (N. Andrejevs, J. Anšeļevičs, Z. Čerfass, L. Javorkovskis, O. Kovša, I. Lazovskis, E. Preimate, K. Rudzitis, N. Skuja u. c). Ķirurģijas tālāko attīstību sekmēja anestezioloģijas metožu pilnveidošana (piem., padomju zinātnieka A. V. Višņevska novokaīna lokālās anestēzijas metode), kurāres preparātu lietošana, hipotermijas izmantošana utt. Padomju zinātnieki S. Brjuhoņenko un S. Čečuļins 1923. gadā konstruēja mākslīgās asinsrites aparātu.

Tas sekmēja sirds ķirurģijas attīstību - iedzimtu un reimatisku sirdskaišu ķirurģisku ārstēšanu. Sirds ķirurģijas attīstība PSRS saistīta ar N. Amosova, A. Bakuļeva, P. Kuprijanova, J. Mešalkina, B. Petrovska, А. A. Višņevska u. c. zinātnieku darbību. Amerikāņu ārsta H. Kušinga, padomju ārstu A. Poļenova un N. Burdenko u.c. pētījumi sekmēja neiroķirurģijas izveidošanos. Pilnveidojoties urīnizvadsistēmas slimību ķirurģiskās ārstēšanas metodēm, par patstāvīgu nozari kļuva uroloģija.

Joprojām attīstījās vēdera dobuma ķirurģija, kuras pārstāvji PSRS bija I. Grekovs, P. Hercens, S. Judins, A. Savinihs, S. Spasokukockis u.c. 20. gadsimta sākumā izveidojās onkoloģija, kuras pamatlicēji PSRS bija N. Petrovs un I. Grekovs. 1903. g. franču zinātnieks A. Borels radīja vēža vīrusu teoriju; 1911. gadā ASV F. Rauss atklāja vistas sarkomas ierosinātāju - vīrusu; 1945. gadā padomju zinātnieks Ļ. Zilbers izvirzīja virusoģenētisko teoriju, saskaņā ar kuru audzēja vīruss darbojas kā transformējošs aģents, kas rada šūnās ģenētiskas pārmaiņas.

Ķirģijas problēmas PSRS risina daudzos zinātniskās pētniecības institūtos; lielākie no tiem ir Ātrās palīdzības institūts, PSRS Medicīnas zinātņu akadēmijas Ķirurģijas institūts, PSRS Medicīnas zinātņu akadēmijas Sirds un asinsvadu ķirurģijas institūts. Izveidoti vairāki onkoloģijas, neiroķirurģijas, traumatoloģijas un ortopēdijas institūti Maskavā, Ļeņingradā, Kazaņā, Sverdlovskā, savienoto republiku galvaspilsētās.

LPSR sevišķi nopelni onkoloģijas izveidošanā ir P. Stradiņam, bērnu ķirurģijas izveidošanā - A. Bieziņam; dažādu ķirurģisku nozaru attīstību sekmējuši

Ē. Brikmanis, J. Bune, Ē. Ezerietis, J. Gaujēns, V. Kalnbērzs, A. Liepukalns, A. Mačabeli, V. Purmalis, J. Slaidiņš, V. Utkins, J. Volkolakovs u.c. Uzmanības pievēršana t.s. civilizācijas slimībām sekmējusi dažādu medicīnas teoriju rašanos ārzemēs. To autori mēģina izskaidrot slimību izcelšanos ar cilvēka iedzimtību un konstitūciju, kas traucē viņu piemēroties apkārtējai videi, ar erotiskās sfēras, zemapziņas ietekmi utt. Austriešu klīnicists Z. Freids izveidojis psihoanalīzes teoriju (t.s. freidismu). Viņa sekotāji - neofreidisti saskata slimības būtību sociāli nosacītās zemapziņas sfēras sevišķās pārmaiņās, slimnieka personības «dziļākajos spēkos», kas sekundāri izraisa pārmaiņas orgānu un sistēmu funkcijās. Kapitālistisko valstu medicīnai raksturīgas pretrunas starp konkrētiem medicīnas zinātnes un veselības aizsardzības prakses sasniegumiem, kā arī zinātnieku vairākuma materiālistiskiem pētījumiem un vispārējām ideālistiskām medicīnas koncepcijām. Daudzos pētījumos atsevišķas likumsakarības vērtētas kā patoloģisko parādību principiāli likumi, bet šie likumi vai nu netiek nemaz formulēti, vai arī formulējumi ir vienpusīgi (piem., molekulārā patoloģija). Kapitālistiskajās valstīs vēl mūsdienās eksistē maltusisms, kas modernizēts un papildināts ar neomaltusistu idejām, kuras pauž rasu higiēnisti, kas atzīst, ka tuberkulozei, infekcijas slimībām, lielai bērnu mirstībai un pat kariem ir pozitīva, selektīva nozīme. Pastāv arī citas vulgāri ekonomiskas un pseidosocioloģiskas teorijas, taču tās visas cenšas noslēpt demogrāfisko procesu īstās sociāli šķiriskās likumsakarības kapitālisma apstākļos. Buržuāziskajā medicīnas zinātnē izplatītas sociālās dezadaptācijas koncepcijas. To pārstāvji atzīst, ka visās industriālajās valstīs neatkarīgi no to sociāli ekonomiskās un politiskās iekārtas, kā arī zinātniski tehniskā progresa noteiktu faktoru ietekmē rodas vienādas fatāli neizbēgamas pārmaiņas iedzīvotāju veselības stāvoklī. Atziņas balstās uz priekšstatiem par sociālo apstākļu (cilvēka mūsdienu dzīves ritms industriālā sabiedrībā) aizvien pieaugošo neatbilstību organisma bioloģiskiem cikliem un ritmiem, kas izveidojušies gadu tūkstošos. Teoriju autori ignorē sociālistiskās valsts priekšrocības, kas izpaužas sabiedrības veselības uzlabošanas tempos, nepamana to, ka sociālistiskajās valstīs dažādu sabiedrības grupu un šķiru veselības rādītājos nav lielu atšķirību. Neofreidisma, psihosomatikas, neohipokrātisma u.c. teoriju piekritēji vairāk vai mazāk attīsta minētās koncepcijas, cenšas pierādīt, ka sociālā adaptācija un cilvēku attiecības spējīgas noregulēt sociālos konfliktus mūsdienu sabiedrībā, arī samazināt saslimstību, nelaimes gadījumus utt. Sociālo parādību bioloģizācija un psiholoģizācija atspoguļo vairāku buržuāzisko medicīnas un veselības aizsardzības teoriju šķirisko būtību.

Medicīna Padomju Savienībā. V. I. Ļeņins un viņa tuvākie līdzgaitnieki jau gadsimtu mijā izstrādāja un formulēja sociālistiskās veselības aizsardzības teorētiskos pamatus un organizatoriskos principus, kas saglabājušies līdz šim laikam. Pēc politiskās varas iekarošanas PSKP izvirzīja iedzīvotāju veselības aizsardzību par vienu no svarīgākajiem valstiskajiem uzdevumiem: tika nodrošināta veselības aizsardzības dienesta un medicīnas zinātnes valstiska vadīšana, finansēšana, kā arī radīti plānveidīgas attīstības priekšnoteikumi, noteikti visu valsts institūtu uzdevumi un atbildība iedzīvotāju veselības aizsardzībā, atcelta maksa par ārstēšanos, nodrošināta visiem pieejama kvalificēta medicīniskā palīdzība.

Radīts plašs medicīnas iestāžu un augstskolu tīkls (skatīt medicīnas izglītība). Padomju veselības aizsardzība balstās uz medicīnas zinātnes un tehnikas sasniegumiem, zinātne ir vienota ar praksi. Izveidotas kompleksas zinātniskas pētniecības iestādes, kurās tika koncentrēta svarīgāko medicīnas zinātnes un veselības aizsardzības problēmu risināšana. Tūlīt pēc Veselības aizsardzības tautas komisariāta Medicīnas zinātnes padomes izveidošanas (1918. gads) Maskavā tika nodibināts Tautas veselības aizsardzības valsts institūts (1920. gads), kas kļuva par pamatu vēlākajām lielajām medicīnas zinātniskās pētniecības institūtu apvienībām. Vissavienības Eksperimentālās medicīnas institūts tika organizēts (1932. gads) kā kompleksa iestāde, kuras uzdevums bija nodrošināt dabaszinātņu, īpaši eksperimentālās bioloģijas, un medicīnas sintēzi. 1944. gadā tika nodibināta PSRS Medicīnas zinātņu akadēmija, kas apvienoja lielākos medicīnas zinātniskās pētniecības institūtus; tā vada medicīnas zinātnes problēmu izstrādāšanu. LPSR zinātniskie pētījumi medicīnā notiek Rīgas Medicīnas institūtā, Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas zinātniskās pētniecības institūtā, Latvijas Traumatoloģijas un ortopedijas zinātniskās pētniecības institūtā, Latvijas Kardioloģijas zinātniskās pētniecības institūtā; atsevišķas medicīnas problēmas risina arī LPSR Zinātņu akadēmijas Mikrobioloģijas institūtā un Organiskās sintēzes institūtā. Marksisma-ļeņinisma metodoloģija ļāvusi nospraust efektīvākos un perspektīvākos medicīnas attīstības virzienus, pirmām kārtām sociāli profilaktisko virzienu kā partijas un valdības ģenerālo virzienu tautas veselības aizsardzībā. Profilaktisko padomju medicīnas virzienu nodrošina dispanserizācija, sanitārās izglītības pasākumi, medicīniskās izglītības un zinātnisko pētījumu profilaktiskais virziens. Profilakses jautājumus risina galvenokārt higiēna, mikrobioloģija un epidemioloģija. PSRS sociālā higiēna ir kompleksa disciplīna, kas pētī sociālo un ekonomisko faktoru iedarbību uz iedzīvotāju veselības stāvokli un realizē tās aizsardzības pasākumus. Padomju sociālās higiēnas pamatlicēji ir N. Semaško, Z. Solovjovs, V. Obuhs u.c. Daudzi izcili higiēnisti (A. Sisins, A. Moļkovs, Z. Frenkels, P. Kuvšiņņikovs, G. Batkis u.c.) risinājuši demogrāfijas, sanitārās statistikas problēmas, pētījuši dispanserizācijas, iedzīvotāju medicīniskās apkalpošanas jautājumus. Padomju higiēnistu zinātniskās skolas pamatlicējs ir G. Hlopins. Viņa pētījumi par ūdens higiēnu un sanitāro aizsardzību, apdzīvoto vietu tīrību, uztura higiēnu, darba higiēnu apvieno profilaktisko un eksperimentālo virzienu.

Vispārējās un komunālās higiēnas jautājumus risinājuši A. Sisins, A. Marzejevs, N. Ignatova u.c. Viņu pētījumi pamatoja likumdošanu par apkārtējās vides aizsardzību no piesārņošanas, kā ari kaitīgo faktoru normas apkārtējā vidē. Darba higiēnas jautājumus risinājuši D. Nikoļskis, V. Ļevickis, N. Vigdorčika, S. Kapluns u.c; arodpatoloģijas problēmas pētījuši A. Lietavietis, L. Hocjanovs, N. Lazarevs u.c. Uztura higiēnas jautājumus risinājuši M. Šaterņikovs, P. Diatroptovs. Padomju vitaminoloģijas zinātnes attīstībā liela nozīme ir B. Lavrova, A. Palladina darbiem. Viens no ievērojamākajiem padomju uzturzinātnes sasniegumiem ir bioķīmiski un fizioloģiski pamatotu uztura normu izstrādāšana, kā ari A. Pokrovska izveidotā teorija par līdzsvarotu uzturu. PSRS ir pirmā valsts pasaulē, kur radīta valsts mātes un bērna aizsardzības sistēma. Tās izveidošanā aktīvi piedalījušās sieviešu revolucionārās kustības organizatores A. Kolontaja, N. Krupskaja, V. Bonča-Brujeviča (Veļičkina), kā ari zinātnieki un ārsti A. Kiseļs, G. Speranskis, V. Molčanovs, M. Maslovs u.c.

Bērnu un pusaudžu higiēnas jautājumus risinājuši N. Semaško, A. Moļkovs, D. Bekarjukovs. Viņi izstrādājuši normatīvus dažādu apkārtējās vides faktoru iedarbībai uz augošu organismu, lai noteiktu optimālu mācību un audzināšanas režīmu, normālu bērna attīstību. Noskaidroti skolēnu darbaspēju un noguršanas fizioloģiskie pamati, zinātniski pamatota skolēnu hipodinamijas novēršana un pusaudžu gatavības fizioloģiskie kritēriji GDA normu kārtošanai.

V. Goriņevska, balstoties uz P. Leshafta klasiskajiem pētījumiem, radīja fiziskās audzināšanas teoriju un izstrādāja ārstnieciskās kontroles organizatoriskos un metodiskos pamatus. Sporta medicīnas jautājumus risinājuši I. Sarkizovs-Serazini, B. Ivanovskis, A. Krestovņikovs u.c. Padomju epidemioloģijas pamatā ir zinātniski izstrādāta profilaktiskās vakcinācijas un vakcīnu terapijas sistēma. Šos jautājumus risinājuši M. Morozovs, N. Gamaleja, N. Gaiskis, P. Zdrodovskis, A. Smorodincevs, M. Čumakovs, V. Solovjovs, P. Burgasovs. 1920. gadā Maskavā pēc J. Marcinovska iniciatīvas tika izveidots Centrālais tropisko slimību institūts. Padomju epidemioloģijas pamatlicējs D. Zabolotnijs un viņa sekotāji (Ļ. Gromaševskis, M. Solovjovs, V. Bašeņins u.c.) izveidojuši epidemioloģiskā procesa teoriju, formulējuši epidemioloģijas pamatlikumus, atklājuši sociālo faktoru nozīmi epidemioloģijā. Mēra, holeras, liesas sērgas un vēdertīfa epidemioloģiju pētijuši D. Zabolotnijs, P. Diatroptovs, Ļ. Tarasevičs, M. Solovjovs. Pētījumus par transmisīvo slimību, it īpaši mēra perēkļiem veicis J. Pavlovskis un viņa skolnieki N. Latiševs, A. Alimovs, F. Talizins u.c. Helmintu izplatību un cīņu pret tiem pētījuši K. Skrjabins un viņa skolnieki. Drakunkulozes likvidēšana Vidusāzijā (1931. gads) L. Isajeva vadībā pierādīja, ka helmintožu gadījumā iespējama devastācija. 30. gadu sākumā M. Pokrovska pirmo reizi PSRS ieguva efektīvu mēra vakcīnas celmu. Cīņā pret infekcijas slimībām nozīme bija vakcīnai pret brucelozi (P. Zdrodovskis), tularēmiju (N. Gaiskis), pret liesas sērgu (N. Ginsburgs), izsitumu tīfu (M. Krontovska, M. Majevskis) u.c. vakcīnām. 1951. gadā P. Sergijevs zinātniski pamatoja iespēju pilnīgi likvidēt malāriju. Balstoties uz viņa, kā arī J. Marcinovska, L. Isajeva, N. Hodukina, V. Bekļemiševa u.c. zinātnieku pētījumiem, malārija PSRS kopš 1960. gada ir likvidēta kā masveida saslimšana. Par vienu no profilaktiskā virziena centrālajām problēmām klīniskajā medicīnā kļuvusi M. Končalovska mācība par t.s. premorbīdo stāvokli (stāvokli pirms slimības). Padomju zinātnieku ieguldijums devis iespēju visā pasaulē likvidēt bakas, tāpēc 1981. gada atcelta obligātā vakcinācija pret tām. Padomju bioķīmijas pamatlicējs ir A. Daņiļevskis. Viņa vadībā pētīta olbaltumvielu ķīmija, fermentu izdalīšanas un attīrīšanas metodes, fermentu darbības mehānisms un fermentatīvo procesu atgriezeniskās reakcijas. Zinātnieka un revolucionāra A. Baha dibinātajā bioķīmijas institūtā pētījumus par fermentu ķīmiju un bioloģijas nozīmi, par oksidēšanās un reducēšanās procesiem organismā veikuši V. Engelhards, A. Braunšteins, В. Zbarskis.

Funkcionālās bioķīmijas oriģinālu patoķīmijas virzienu izveidojis J. Londons. Viņa izstrādātās metodes devušas iespēju PSRS un citās valstīs iegūt svarīgus datus par ogļhidrātu, olbaltumvielu, ūdens un minerālvielu maiņu orgānos. A. Palladins pētījis fiziskā darba un uztura ietekmi uz muskuļu ķīmisko sastāvu; kopā ar G. Vladimirovu viņš noskaidrojis nervu procesu ķīmisko raksturu, Maskavas zinātnisko skolu pārstāvji pierādījuši, ka visas organiskās pamatvielas spēj pāriet cita citā (A. Braunšteins, M. Kricmans); pētījuši olbaltumvielu maiņu, salīdzinošās bioķīmijas jautājumus, muskuļu darba bioķīmiju (B. Zbarskis, S. Mardašovs). Risināta arī viena no svarīgākajām mūsdienu bioķīmijas problēmām - proteolītisko fermentu nozīme daudzu dzīvības funkciju norisē. Padomju biofizikas jautājumus risinājuši P. Lazarevs, M. Saternikovs, A. Samoilovs, N. Bernšteiņs u.c.

Sirds un asinsvadu slimības PSRS pētī Medicīnas zinātņu akadēmijas Terapijas institūtā, PSRS Medicīnas zinātņu akadēmijas Sirds un asinsvadu ķirurģijas institūtā u.c. zinātniskās pētniecības iestādēs. Turpinot krievu zinātnieku (S. Botkina, G. Zaharjina, A. Ostroumova, V. Obrazcova) pētījumus, padomju zinātnieki (M. Končalovskis, G. Langs, A. Mjasņikovs, J. Tarejevs u.c.) izveidojuši sirds un asinsvadu slimību progresīvu klasifikāciju, izstrādājuši oriģinālu hipertoniskās slimības etioloģijas un patoģenēzes koncepciju; viņi pētījuši sirds vainagartēriju mazspēju, miokarda infarktu, aterosklerozi, asinsrites mazspēju, reimokardioloģijas u.c. problēmas. Strauji attīstās iedzimto un iegūto sirdskaišu ķirurģiskas ārstēšanas metodes, ieviešoties mākslīgās asinsrites aparātiem un hibernācijai; lieli panākumi gūti asinsvadu ķirurģijā (N. Arnosovs, S. Koļesņikovs, P. Kuprijanovs, J. Mešalkins, B. Petrovskis, A. A. Višņevskis u.c). LPSR zinātniskie pētījumi par dažādiem asinsrites sistēmas, hipertoniskās slimības, aterosklerozes un sirds vainagartēriju mazspējas ārstēšanas un profilakses jautājumiem notiek galvenokārt Rīgas Medicīnas institūtā; labas sekmes ir sirds un asinsvadu ķirurģijā (A. Bieziņš, Ē. Ezerietis, Ā. Liepukalns, P.Stradiņš, J. Volkolakovs u.c). PSRS organizēta plaša pretvēža pasākumu sistēma. Ziniskie pētījumi tiek veikti PSRS Medicīnas zinātņu akadēmijas Eksperimentālās un klīniskās onkoloģijas institūtā u.c. Tiek pētītas kanceroģenēzes teorētiskās un klīniskās problēmas, vīrusu nozīme audzēju izcelsmē, ļaundabīgu audzēju diagnostikas un terapijas problēmas (N. Blohins, N. Petrovs, L. Šabadas, Ļ. Zilbers u.c.). Onkoloģisko palīdzību un zinātniskos pētījumus LPSR pirmais organizējis P. Stradiņš. Zinātniskie pētijumi tiek veikti Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas insitūtā, Zinātņu akadēmijas Organiskās sintēzes institūtā u.c. Sintezēti un ieviesti jauni ārstniecības preperāti (S. Hillers, M. Līdaks), izstrādātas jaunas diagnostikas un terapijas metodes, pētīti onkogēnie vīrusi (V. Bramberga, J. Ērenpreiss u.c.). PSRS daudz uzmanības tiek pievērsts traumatisma profilaksei, kā arī specializētās palīdzības darbam. Zinātniskos pētijumus vada Maskavas Centrālais traumatoloģijas un ortopēdijas institūts. Sekojot traumatoloģijas un ortopēdijas pamatlicēju (R. Vredena, H. Turnera, N. Priorova) Zinātniskām tradīcijām padomju zinātnieki izstrādā jaunas ārstēšanas metodes, rekonstruktīvās un plastiskās operācijas, pētī profilakses jautājumus. Rīgā darbojās Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātņu pētniecības institūts, kura zinātņu kolektīvs un praktizējošie ārsti (A. Bieziņš, V. Kalnbērzs, A. Mačabeli u.c.) ieteikuši jaunas metodes kaulu lūzumu, iedzimtu deformāciju un apdegumu ārstēšanā, izstrādājuši jaunas plastiskās operācijas u.c. Padomju medicīnas zinātnes un veselības aizsardzības pieaugošā nozīme izpaužas arī starptautisku attiecību sfērā, piemēram, starp PSRS un ASV, Franciju u.c. valstīm noslēgti līgumi par apkārtējās vides aizsardzības jautājumiem, tiek veikti kopīgi pētījumi kardioloģijā, onkoloģijā u.c. svarīgos jautājumos. Padomju medicīnas zinātnieki piedalās starptautisku zinātņu biedrību asociāciju, starptautisku medicīnu žurnālu, specializēto ANO organizāciju, it īpaši Vispasaules veselības aizsardzības organizācijas darbā. Zinātnieku sadarbības attīstību sekmē arī PSRS notiekošie starptautiski kongresi, konferences un simpoziji, kuros tiek risinātas medicīniskas problēmas.