Krūšu palielināšana: Vēsture un tendences

Foto: Stock.XCHNG

"Krūtis uz priekšu, vēderu uz iekšu!"- šī slavenā frāze bija arī manas mākslas vingrošanas treneres pavēle audzēknēm. Protams, mums būtu stalti jānes savs augums, tomēr ne visas vēlamies pievērst sev uzmanību. Tāpēc daļa sieviešu izšķiras par labu krūšu plastiskajai operācijai. Un ir tikai cilvēcīgi meklēt un atrast veidu, kā izvairīties no uzmācīgām domām, ka esošais ķermeņa veidols neatbilst sievietes vēlamajam.

Sapņa piepildīšana

Amerikānietes nekautrējas pat visai valstij skaļi pavēstīt, ka tad, ja izdosies uzgriezt uz lielā laimes rata pieklājīgu summiņu vai laimēt televīzijas rīkotajā šovā, naudas balvu izmantos krūšu palielināšanai. Vēl vairāk – dokumentālie pārvērtību raidījumi kopā ar stāstu varonēm ļauj izsekot procesam pirms un pēc. Arī citviet pasaulē krūšu izskata jautājums iet rokrokā ar šovbiznesu – aizpērn gada laikā ar lūgumu uztaisīt tādas krūtis kā aktrisei Kristinai Hendriksai pie plastikas ķirurgiem Lielbritānijā vērsušās vismaz deviņtūkstoš dāmas. Savukārt pelnītkārajiem popmūzikas grupu menedžeriem ir tik grandiozas idejas, ka grupu dalībnieču līgumā pat ir nosacījums, ka jāpalielina krūtis vismaz līdz D izmēram. Uz pasaules krūšu buma fona Latvija izskatās kā diskrētuma un saprātīgas rīcības zeme – mūsu sievietes parasti neplātās, ka veikušas vai vēl grasās veikt plastisko operāciju, turklāt kopā ar ķirurgu tiecas pēc rezultāta, kas būtu maksimāli dabisks un estētisks.

Joprojām savā vietā

Pirmā Plastisko ķirurgu asociācija tika nodibināta Amerikas Savienotajās Valstīs trīsdesmitajos gados, bet operāciju standarti pieņemti 1937. gadā. Pirmā krūšu plastiskā operācija, ievietojot implantus, veikta 1962. gadā ASV kādai brīvprātīgajai – tobrīd 20 gadus vecai sievietei. Ņemot vērā, ka krūtis izveidojas apmēram no 12 līdz 19 gadu vecumam (ja krūtis ir gandrīz nemanāmas, tās parasti neattīstās hormonālu iemeslu dēļ), šai sievietei vairs nebija iemeslu gaidīt un cerēt, ka tās paaugsies pašas. Pirmajiem implantiem gan bija salīdzinoši biezs apvalks, tomēr tie godam kalpo vēl šobrīd, un kundzei, kurai nu jau ir septiņdesmit, tie joprojām ir savā vietā.

Plastikas ķirurģe Evija Rodke palīdzējusi ļoti daudzām sievietēm atrisināt nepatīkamās izjūtas krūšu izskata dēļ. Viņa skaidro, kā iespējams veikt operāciju: "Implantus var ievietot gan zem dziedzera, gan zem saistaudu apvalka, gan zem muskuļa. Katru situāciju individuāli izvērtējam, tomēr pasaulē un arī es savā praksē mēģinu, cik vien iespējams, implantus novietot zem muskuļa. Tas tādēļ, ka zem dziedzera ievietotais, jo sevišķi, ja sieviete ir kalsna, novietosies pārāk tuvu ādai. Ar laiku un pēc bērnu barošanas, kad dziedzeris kļūst arvien plānāks, implants būs gan saskatāms, gan sataustāms, kā arī vairāk pakļausies gravitācijas spēka ietekmei. Tādēļ noteikti labāk izvietot implantu zem muskuļa, kas kalpo kā papildu sega un dod dabiskāku un ilglaicīgāku rezultātu. 

Lai pēc iespējas mazāk bojātu ādu un audus, tiek izvēlēti dažādi implantu ievietošanas paņēmieni. Ūdens implantus var ievietot arī caur nabu, savukārt silikona implantus ievieto no paduses, no zemkrūts krokas vai no areolas. Ja dzīšana norit labi, trīs līdz četrus centimetrus garā rēta ir gandrīz nesaskatāma. Tā padusē iekārtojas kā viena no ādas krociņām. Savukārt, veicot griezumu zem krūts, rēta ietilpst tieši krokā zem paša krūts pacēluma, bet ap areolu nemanāmību garantē tumšās un gaišās ādas robeža. Ja vajadzīga tikai krūšu palielināšana bez pacelšanas, ievietojot implantu caur areolu, nākas virzīties cauri dziedzerim. Tas ir traumatiskāks process, salīdzinot ar implanta ievietošanu no paduses vai krūšu apakšdaļas puses. Tomēr, ja rētiņa ir tikai ap areolu, to var padarīt pilnīgi neredzamu – apmēram pusgadu pēc operācijas, sastrādājoties ar mikropigmentācijas speciālistiem, to var iekrāsot areolas pigmenta krāsā. Ideālā variantā krūtīm pēc palielināšanas jāizskatās dabiski skaistām, un pareizi izraudzīti implanti un to ievietošanas paņēmiens ļauj izvairīties no apkārtējo aizdomām, ka rezultāts iegūts ar ķirurga rokām."

Kalpos mūžam

Vadošās implantu ražotājfirmas pasaulē katrai pacientei pēc operācijas izsniedz implantu pasi, kas ir garantija, ka ar šo produktu mūža laikā nekas nenotiks. Tomēr joprojām dažādi ražotāji iesaka implantus pēc 15, 20 vai 25 gadiem nomainīt. Tas tāpēc, ka katru gadu medicīnas produkti tiek uzlaboti, ietverot jaunākos atklājumus un pētījumu rezultātus. Bet tas nenozīmē, ka katru 10., 15. gadu jānāk uz implantu nomaiņu. Visā pasaulē valda tendence – ja kāda iemesla dēļ (piemēram, implants saslīdējis, sieviete grib citu izmēru) tiek veikta operācija, vienlaikus nomaina implantus. Taču, ja pašsajūta ir laba un nav vajadzības pēc korekcijām vai cita izmēra, implanti pavisam droši kalpo gadsimta ceturksni un vairāk. Sievietes, kuras implantus ievieto šodien, var droši ar tiem pavadīt visu dzīvi. Pamatīgākie un ilglaicīgākie pētījumi implantu jomā veikti Amerikā. Tur ūdens implantus līdz šim varēja ievietot anonīmi, savukārt pacientēm, kuras vēlējās silikona implantus, bija jāstājas valsts uzskaitē. Valsts aptuveni četrdesmit gadu garumā veica apmaksātus pētījumus, izdarot analīzes un biopsijas pētījumus, ievācot datus, kā organisms reaģē uz implantu. Nu jau kopš 2007. gada ierobežojums ievietot silikona implantus atcelts, jo pierādīts, ka tie neizraisa ne autoimūnās slimības, ne vēža veidošanos, ne alerģijas, proti, implants organismā ir neitrāls. Tas nozīmē, ka implants nespēj izraisīt, piemēram, mastopātiju. Savukārt tik pamatīgu pētījumu par jau minētajiem ūdens implantiem vienkārši nav. Toties mītos, kas radīti par un ap implantiem, netiek šķirots, kāda veida ražojums bijis veselības traucējumu iniciators.

Neveiksmīgie eksperimenti

Atgriežamies pie pirmsākumiem, kad plastikas ķirurgi vēl nedomāja par lokalizētu svešķermeņa ievietošanu, kas varētu uzlabot ķermeņa veidolu. Vispirms ideja tika aizgūta no transplantoloģijas – tika ņemti donora (miruša cilvēka) tauki, kurus ievadīja zem ādas, kuplinot krūtis (šī prakse bija ļoti populāra līdz pat pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem). Tomēr efekts nebija ilgstošs, turklāt implantētie līķa tauki caurauga ar pašas pacientes saistaudiem, dažām krūtis laika gaitā kļuva akmens cietas. Tad nāca silikona gela ēra. Krievijā un Ukrainā peļņas kārie darboņi piedāvāja injekcijas tieši krūtī. Ar šļirci tika ievadīta tikai pati viela bez apvalka, kas pasaulē bija aizliegta prakse. Radās ārkārtīgi daudz komplikāciju – putra neprognozējami migrēja pa ķermeni – citkārt tā aizkļuva līdz plecam, citkārt plūda uz leju, uz nabas pusi, radot iekaisumus. Pasaulē tikmēr prātoja, kā padarīt plānāku un vieglāku veiksmīgi izmēģināto implantu apvalku. Operāciju rezultāts bija tiešām skaists, taču pēc laika sākās skandāli, kuri atspoguļoti arī slavenajā Holivudas grāvējfilmā Krūšu vīri. Proti, ķermeņa skābā vide pakāpeniski noārdīja un saēda hiperplāno apvalku, un gels nu bija savā vaļā līdzīgi kā padomijas dakteru injicētais. Arī rezultāts bija identisks. Sākās tiesas prāvas, miljonu piedziņas par labu cietušajām, un ražotājfirmas bankrotēja. Taču nav ļaunuma bez labuma – tika noskaidrots nepatikšanu cēlonis, un jaunās paaudzes implanti iemiesoja maksimālos drošības standartus. Modernajiem implantiem zinātniski aprēķināts pat ideālais materiāla poru diametrs, lai audi pēc iespējas veiksmīgāk ar to veidotu saķeri.

Kā maisiņš ar ūdeni

Šobrīd pasaulē absolūti dominē tieši silikona implanti, kaut gan līdztekus joprojām kaut kur izmanto arī ūdens implantus. "Tie ir visai dažādi," atzīst Evija Rodke. "Pirmkārt, tie atšķirami pēc taustes. Ūdens implants ir līdzīgs ar ūdeni piepildītam polietilēna maisiņam, tādējādi tas ne sevišķi labi tur formu un nav tik maigs un vienmērīgs kā ar silikonu pildītais. Otrkārt, implantus atšķir tehnoloģijas. Ūdens implanti ir uzpildāmi un uzpildes laikā, kaut minimāli, tajos nokļūst arī gaiss, tādēļ pirmās dienas pēc operācijas iespējams šļakstēšanas simptoms. Ūdens implanti mēdz nedaudz zaudēt tilpumu, turpretī silikona implanti gadu gaitā tilpumu nemaina. Taču mani pašu par labu silikona implantiem pārliecināja ūdens vizuālā izskata maiņas. Amerikā viens no slavenākajiem plastikas ķirurgiem un šo speciālistu asociācijas vadītājs ir ārsts Toms Bigs. Pie izcilā profesionāļa, kura kontā ir vairāk nekā četrdesmit prakses gadu, strādāju un mācījos arī es. Uz ārsta galda stāvēja vairākas desmitgades nokalpojuši implanti, un savām acīm redzēju, kas ar tiem, laikam ritot, noticis. Silikona implanti nebija mainījuši ne apjomu, ne formu, tikai nedaudz krāsu – no bālgana vērtušies nedaudz dzeltenīgāki, savukārt ūdens implanti bija pilni ar staipīgu, spilgti zaļu gļotveida masu kā no sastāvējušās ūdenstilpes. Tas pielika punktu manai izvēlei. Jo līdz šim vienīgais pozitīvais ūdens implantu aspekts, ka traumas laikā no tā izlīs tikai ūdens, tika apgāzts, jo izlīs sastāvējusies ūdens masa. Implanti, kas pildīti ar gelu, sevī ietilpina nevis šķidrumu, bet želejveida vielu. Ja implantu pārgriež, no tā nekas netek ārā. Pildījums ir kā galerts – mīksts, viendabīgas konsistences," stāsta plastikas ķirurģe.

Ja kādu bažīgu dara iespējami mehāniski bojājumi, ja implantu īpašniece nonāk kādā kļūmīgā situācijā, tad noderēs informācija, ka ražotājs var saņemt sertifikātu tikai pēc tam, kad implants testēts ar spiedi – to tūkstošiem reižu ar 250 kilogramu spiedienu sapresē plakanu. Tādu slodzi cilvēka ķermenī neiztur pat ribas! Tas nozīmē, ka pat vissmagākajā auto avārijā implants paliktu neskarts. Pat tad, ja ribas gals iedurtos implantā, ražotājs garantē, ka tā saturs neizlīs ķermenī.

Brīdinājums anotācijā

Neesot neviena zāļu preparāta, kurš pēc implantu ievietošanas pēkšņi būtu kontrindicēts vai vismaz nevēlams. Tomēr infrasarkano staru pirts anotācijās gan pieminēts, ka ar implantiem tās apmeklēt nevajadzētu. Tas tādēļ, ka stars iekļūst apmēram 4 centimetru dziļumā, uzsildot audus, tajā skaitā arī implanta gelu, bet nav veikti fizikāli pētījumi par silikona izmaiņām, to sildot. Evijas Rodkes pacienšu vidū ir gan tādas, kuras minēto aizliegumu rūpīgi ievēro, gan tādas, kas turpina sildīties šajās pirtīs. Ķirurģes prakses laikā nevienai infrasarkano staru dēļ problēmas, par spīti brīdinājumam, nav radušās. Ja nekarsējas katru dienu, ja dara to saprātīgi, tad sildošais režīms tomēr nevar sabojāt implantu.

Nostāsti, ka krūšu palielināšana var atstāt nelabvēlīgas sekas uz reproduktīvo funkciju un zīdīšanu, ir atspēkoti ar pamatīgu pētījumu rezultātiem – implanti nekādi neietekmē grūtniecību un bērniņa barošanu. Tiem nav nekādas ierobežojošas ietekmes uz piena vadiem un izvadkanāliem. Pēc barošanas krūtis var mainīties vien tajos gadījumos, ja sievietei fizioloģiski ir paliela ādas kroka ap dziedzeri jeb krūts kabata. Pēc barošanas, dziedzerim saplokot, āda var nedaudz saslīdēt. Ja vajadzīgas korekcijas, plastikas ķirurgs veic tikai ārējus ādas labojumus, pašus implantus neskarot.

Pielaikošanas iespēja

"Vēlos parakstīties zem skaista darba un ilgi strādāt savā profesijā," atzīst Evija Rodke. "Un vienlaikus jāsaprot, ka reizēm tas, kas ķirurgam ir skaisti, sievietei, kura atnākusi uz operāciju, nepatiks. Jāpanāk, lai rezultāts būtu maksimāli pieņemams abām pusēm. Ārsts nosaka medicīniskās robežas, respektējot pacientes vēlmes. Sievietei ir jāpatīk pašai sev. Konsultācijas laikā iespējams pielaikot potenciālās krūtis. Mēs taču nepērkam kleitu, pirms neesam pārliecinājušās, ka tā labi der. Tāpat ar krūšu palielināšanu – uzvelkot speciālo veļu un izmantojot tā dēvētos saizerus, iespējams izraudzīties optimālu variantu. Ir ap četriem simtiem dažādu iespēju!" Pie Evijas bieži vien nākot pāri, un lēmums par to, kādas būs jaunās krūtis, tiekot pieņemts kopīgi. "Vīrietis jau nemīl tikai konkrētu ķermeņa daļu, bet mīl konkrēto sievieti. Ja viņa ir nelaimīga mazu krūšu dēļ, tad partnerim nevarētu būt iebildumi pret implantiem. Turklāt reizēm pat ginekologi, izmeklējot manu bijušo pacienšu krūtis, izbrīnā ieplešot acis, kad viņas pasaka par implantiem. Tas viss ir atkarīgs no konkrētā ķermeņa, audu pārklājuma, implanta tipa. Tā kā raizes par to, ka vīrietim varētu nepatikt atdurties pret implantiem, arī ir krietni pārspīlētas. Toties sievietei tā ir iespēja paaugstināt dzīves kvalitāti. Un, ja ir ļaudis, kuri uzskata, ka tikai dabiskais var būt skaists, vai tad arī izkrituša zoba vietā nedrīkst likt kronīti, nedrīkst ievietot mākslīgās gūžas un ceļu locītavas, ja savējās nodilušas?

Gaumes lieta

Implanti ir dažādi ne tikai pēc izmēra, bet arī struktūras, formas, projekcijas, profila un mērķa. Tos izvēloties, jāņem vērā krūšu sākotnējais izskats, krūšu galu atrašanās vieta un augstums, kā arī krūškurvja izmērs un auguma proporcijas. Plastikas ķirurgu un viņu pacienšu rīcībā ir apaļie un anatomiskie jeb pilienveida implanti. Apaļos parasti izvēlas sievietes, kuras tiecas pēc izteiksmīgāka dekoltē. Savukārt anatomiskos ievieto tad, ja jāpanāk pēc iespējas dabiskāks krūšu izskats.

"Bieži dzirdēts, ka anatomiskie implanti varot rotēt," saka Evija Rodke. "Ja tos ieliek pareizi, izveidojot tiem adekvātu kabatu audos, tie ļoti labi turas un kalpo visu mūžu. Vaina ir nevis implantos, bet gan par lielu izveidotajā kabatā vai arī ja lielā audu kabatā paciente vēlas likt ļoti mazus, bet lāsīšveida implantus. Tad var rasties problēmas, un tāpēc konsultācijas laikā tas viss tiek pacientēm izskaidrots. Implantiem ir gan gluds, gan teksturēts apvalks. Anatomiskos implantus ražo tikai teksturētus. Tiem ir labāka saķere ar audiem un minimāla iespēja slīdēt. Apvalki ir veidoti no daudziem atsevišķiem slāņiem (tie var sastāvēt pat no septiņpadsmit kārtiņām!), tiem piemīt mehāniski un ķīmiski ļoti augsta izturība. Implanti neizraisa apkārtējo audu slimības, nepalielina onkoloģisko slimību risku." Paradoksāli, bet tieši tās sievietes, kuras izšķīrušās par implantu ievietošanu, salīdzinoši ir pat veselākas, jo rūpīgi un regulāri apmeklē mediķus, sekojot savai veselībai, stāsta ārste.

Mainām vietu

Sievietēm, kuras vēlas palielināt krūtis vai veikt krūšu formas korekciju, bet nevēlas vai nevar izmantot implantus, tiek piedāvāta alternatīva injicēt pacientes pašas taukaudus. Šo unikālo metodi bez skalpeļa izmantošanas pasaules vadošie plastikas ķirurgi ir nosaukuši par zinātnes un mākslas apvienojumu. Pacientei neveic griezienus, tādējādi pēc operācijas nepaliek rētas. Krūtīm ir dabiska, mīksta struktūra, un rezultāts ir ilgnoturīgs, tomēr ne tik paliekošs un stabils, kā izmantojot implantus. Taukaudu biomateriāla injekcijas lieto ne tikai krūšu palielināšanai, bet arī ķermeņa konstruēšanai jeb tā saucamajam body reshaping, kā arī sejas ovāla atjaunināšanai. Pēc būtības vienas operācijas laikā tiek atsūkti tauki no problemātiskajām vietām, kas nodrošina nepieciešamo biomateriālu, lai apmēram par vienu izmēru palielinātu krūtis.

Atpakaļ dzīvē

Implantu ievietošanas operācija notiek vispārējā anestēzijā, stacionārā jāuzturas līdz nākamās dienas rītam. Nedēļu pēc operācijas jānēsā elastīgā saite, vēl mēnesi jāvalkā speciāla veļa. Mazgāties dušā var jau pēc nedēļas, bet pirts, baseina, sporta zāles un solārija apmeklējumus var atsākt pēc apmēram mēneša. Diegu galus noņem apmēram pēc desmit dienām. Pacientei tiek iemācīta masāža, kas jāveic no desmitās pēcoperācijas dienas. Apmēram nedēļu vēlams atturēties no slodzes darbā un pienākumiem mājās. Kad pagājis mēnesis, sievietei nav pilnīgi nekādu ierobežojumu dzīvē. Lidot lidmašīnā drīkst tad, kad zudusi tūska – ne ātrāk kā pēc nedēļas. Pretējā gadījumā var rasties sāpes, jo audi signalizē, ka vēl nav pietiekami sadzijuši. Bet ar implantu gan pilnīgi nekas nenotiek. Pēc tūskas izzušanas ne no pacelšanās debesīs, ne no nolaišanās dzelmē nav jāatsakās, jo arī niršana neietekmē implantus. Evijas Rodkes paziņu lokā ir, piemēram, dziļūdens nirējas ar silikona implantiem. Ārējā spiediena izmaiņas neietekmē ne implantus, ne to īpašnieces sajūtas. Vārdu sakot – viss atkal notiek, tikai nu jau ar tādām krūtīm, kādas sieviete vēlējusies.

Foto: Stock.XCHNG
Rakstu sagatavoja