Ērce – nu un?
Devos pie ģimenes ārsta, lai uzzinātu, ka neko jau nevar darīt. Izslavētais remantadīns, ko zinu, ka daži sāk dzert, līdz ko konstatējuši, ka viņiem ir piesūkusies ērce, izrādās nemaz nepasargā – tā ir atklājies pētījumos.
Ja esi potēts, protams, sirds var būt mierīgāka. Bet, ja neesi, īsti izvēles jau nav, jādzīvo tālāk un jāgaida.. nē, nevis jāgaida, bet vienkārši jādzīvo tālāk. Plānotājā piefiksēju datumu, kad to ērci atklāju, jo pēc 2-3 nedēļām, JA ērce būs inficējusi cilvēku, tad parādīsies pirmie simptomi.
Nedēļu vēlāk man tuvam cilvēkam piesūcās ērce. Viņš to uztvēra vispār bez emocijām, tikai es uztraucos. Bet paiet divas nedēļas un paceļas temperatūra.. Protams, uzreiz pavīd doma – ja nu ērce vainīga? Nodeva analīzes, bet nē, ērce ne pie vainas, - tikai saaukstēšanās. Atvieglojumu nemaz izmērīt nevar. Vismaz es savējo noteikti ne.
Savukārt vakar kāds draugs pamanīja sev uz rokas ērci un bez emocijām izrāva to, aizsvieda prom un turpinājām sarunu. Tikai pēc brīža sadūšojos pajautāt – vai viņam nemaz nav tagad bail... par to ērci? "Bet ko tad mainīs stresošana? Būs būs, nebūs nebūs... Take it easy." Un taisnība jau ir. Uztraukties ir jēga tajās situācijās, kad tu vari ko mainīt. Bet ja jau ērce reiz ir piesūkusies, šo faktu neizmainīsi un ir, ir jāiemācās tāda stoiska pieeja.
Bērnus esmu potējusi, mūsu pagastā viņiem pienākas bezmaksas potes, jo pie mums nez kādu pētījumu rezultātā, izrādās, ir vairāk ērces nekā citur. Bet, vai vajag potēties pašai, vēl nevaru izlemt. Tas, ko es gribētu iemācīties ir – to cilvēku attieksme, kas ērci izrauj tāpat kā odu nosit.