ENCEFALOPĀTIJA

encefalopātijas sindroms, psihoorganiskais sindroms - patoloģisks stāvoklis, ko radījuši organiski galvas smadzeņu bojājumi. Encefalopātija var būt pārciestas galvas smadzeņu traumas (skatīt traumatiskās psihozes), intoksikācijas (skatīt intoksikācijas psihozes; alkoholisms), hronisku somatisku slimību (skatīt somatogēnās psihozes), infekciju (skatīt infekcijas psihozes) vēlīnas sekas. Encefalopātijas ietvaros traucējumiem var būt dažāda intensitāte. Centrālo vietu encefalopātijā ieņem astēnija ar pastiprinātu uzbudināmību un nogurdināmību, veģetatīvu un emocionālu labilitāti. Astēnija kombinējas ar atmiņas traucējumiem (vispārēju atmiņas pavājināšanos, iegaumēšanas un reproducēšanas traucējumiem), domāšanas gausumu, pavājinātām spriešanas spējām, grūtībām pareizi vērtēt apkārtējo situāciju un bieži arī nepietiekamu savas slimības apzināšanos. Vieglākos gadījumos šie traucējumi ir niecīgi un slimnieki labi piemērojas situācijai. Tad pārsvarā novērojamas pārmaiņas personībā - encefalopātijas astēniskais variants, encefalopātijas eksplozīvais variants, encefalopātijas eiforiskais variants, encefalopātijas apātiskais variants. Šīs pārmaiņas sevišķi raksturīgas traumatisko psihožu gadījumā. Parasti sastopami visu 4 variantu elementi, no kuriem viens variants ir pārsvarā. Dziļākas encefalopātijas gadījumā mēdz runāt par plānprātību. īpašs encefalopātijas variants ir Korsakova sindroms, kurā atšķirībā no Korsakova psihozes (skatīt alkohola psihozes) nav alkoholismam raksturīgā polineirīta. Ārstēšana. Atpūta un vispārspēcinoši līdzekļi.