EKSTRAKORPORĀLĀ ASINSRITE

mākslīga asinsrite, kuru organismā uztur ar mākslīgās asinsrites aparātu. Pirmo reizi ekstrakorporālo asinsriti cilvēkam lietoja 1953. gadā, ķirurģiski ārstējot piedzimtu sirdskaiti. Ekstrakorporālo asinsriti izmanto galvenokārt sirds ķirurģijā, kad nepieciešams sirdi uz laiku izslēgt no kopējās asinsrites, lai likvidētu dažādas piedzimtas vai iegūtas sirds anomālijas (sašaurinājumus, defektus u.tml.). Ekstrakorporālās asinsrites laikā organismā notiek bioķīmiskas un patofizioloģiskas pārmaiņas, kas saistītas ar operācijas traumu, manipulācijām no asinsrites izslēgtā sirdī un lielajos asinsvados, hipoksiju un daudziem vēl nepilnīgi izpētītiem refleksiem. Ekstrakorporālā asinsrite var izraisīt

asiņošanu, kuras cēlonis ir organismā mākslīgi radusies hemofilija.