DIATĒZE

slimīgs stāvoklis, kad bez redzama iemesla vai arī no nelielas brūces notiek nesamērīgi liela un ilgstoša asiņošana. Hemorāģiskās diatēzes gadījumā rodas asins izplūdumi ādā, zemādas tauku kārtā, muskuļos, locītavās un citos ķermeņa dobumos, bieži asiņo deguns, kā arī mutes, urīnceļu, zarnu gļotāda. Hemorāģiskās diatēzes cēloņi, tāpat tās rašanās mehānismi, var būt ļoti dažādi.

Izšķir trīs galvenos hemorāģiskās diatēzes veidus: 1) koagulopātijas, kad ir traucējumi asins recēšanas procesā - visbiežāk kāda recēšanas faktora trūkums, 2) trombocītu daudzuma stipra samazināšanās (parasti zem 50 000 vienā mm3 asiņu) vai to nepilnvērtība un 3) angiopātijas, kad palielinās kapilāru sienas caurlaidība. Klasisks koagulopātijas piemērs ir hemofilija, ko rada kāda recēšanas faktora trūkums. Lielākā daļa koagulopātiju ir iedzimtas, retāk tās ir iegūtas, vēl retāk rodas medikamentu (antikoagulantu) pārdozēšanas dēļ. Hemorāģiskās diatēzes, kuru pamatā ir trombocītu daudzuma samazināšanās, izpaužas mazliet citādi. Tipisks piemērs ir Verlhofa slimība. Hemorāģiskā diatēze var rasties arī sakarā ar trombocītu nepilnvērtību, kas parasti ir iedzimta. Angiopātiski zemādas asinsizplūdumi vai asiņošana no gļotādas nereti saistīti ar alerģiju, intoksikāciju vai infekciju.

Ārstēšana. Slimniekam novērš asiņošanu, vai nu ārstējot pamatslimību (infekciju, kolagenozes, alerģiju), vai arī aizstājot trūkstošos recēšanas faktorus un trombocītus. Bieži jāpārlej asinis. Lieto medikamentus, kas neitralizē antikoagulantus.