DERMATĪTS

ādas iekaisums. To var radīt ārēji mehāniski, fizikāli, ķīmiski un bioloģiski kairinātāji. Dermatīta izcelsmē liela nozīme ir ādas jutīgumam, kas atkarīgs no dzimuma, vecuma, iedzimtām anatomiskām un fizioloģiskām īpatnībām, kā arī kairinātāja iedarbības vietās. Atkarībā no kaitīgā aģenta koncentrācijas un iedarbības ilguma dermatīts var būt akūts (ilgst no dažām dienām līdz dažām nedēļām), ar apsārtumu, tūsku, pūšļiem, audu atmirumu bojātajā vietā vai hronisks (ilgst mēnešus, pat gadus), saistīts ar ādas sabiezējumu, sacietējumu, raupjumu, lobīšanos, plaisām. Ir nieze un dedzinoša sajūta.

Mehāniska iedarbība (berze, spiediens, nobrāzums, ievainojums) var radīt akūtu dermatītu vai ādas aizsargreakciju - stipru ādas raga kārtas sabiezējumu (varžacis, tipiski sabiezējumi uz plaukstām). Fizikālu faktoru izraisītie dermatīti ir apsaldējums un apdegums, saules dermatīts, jonizējošā starojuma, elektrības un zibens radītie bojājumi ādā. Dermatītu var radīt arī ķīmiski kairinātāji - skābes, sārmi, metālu sāļi, organiski šķīdinātāji, plastmasas, cilvēkiem ar palielinātu ādas jutību - arī sintētiskie mazgāšanas un tīrīšanas līdzekļi, kosmētikas līdzekļi un ārīgi lietoti medikamenti. Dermatītu, kas rodas cilvēkiem ar palielinātu jutību pret kairinātāju (sensibilizāciju), sauc par alerģisku dermatītu. Tas parasti rodas kontakta ceļā vai kaitīgu arodfaktoru ietekmē un noris ekzēmas veidā. Bioloģiski kairinātāji var būt augu sula, kukaiņu dzēlumi, dzīvnieku kodumi.

Ārstē ar pretiekaisuma līdzekļiem vispārēji (kalcija preparāti, С vitamīns) un lokāli (mitri apliekamie ar 2% borskābes šķīdumu, kaļķa liniments, atvēsinoši krēmi, cinka oksīds u.c). Profilakse. Izvairīties no saskares ar kairinošām vielām. Strādājot ar tām, lietot speciālus aizsarglīdzekļus.