DEPRESIJA

visu psihisko procesu aizkavējums, nomāktība. Tipiskos gadījumos sastopams depresijas sindroms - nomākts garastāvoklis, intelektuālais (domāšanas) aizkavējums un kustību (motoriskais) gausums. Raksturīgs izskats - nomākta cilvēka poza, dziļu skumju izteiksme sejā, cilvēks izskatās vecāks par saviem gadiem. Garastāvoklis saistīts ar smagu skumju, bēdu, nomāktības sajūtu, slimnieks sūdzas par bezcerību, dzīvesprieka trūkumu. Intelektuālais aizkavējums izpaužas lēnā domāšanā, gausā runā īsiem teikumiem, grūtībās saprast garāku stāstījumu vai sarežģītāk formulētus jautājumus un uz tiem pareizi atbildēt.

Smagākos gadījumos intelektuālais aizkavējums var maldināt un ārēji līdzināties plānprātībai. Domāšanas gausums drīzāk pamanāms garīgā darba darītājiem, kuriem, iestājoties depresijai, grūtāk veikt savus uzdevumus (izpildīt uzdevumus laikā, precīzi formulēt domu, atrast vajadzīgos vārdus); darbā viņi pieļauj izglītībai un parastajām spējām neraksturīgas un it kā nesaprotamas kļūdas. Dažkārt domā, ka tā ir pārpūlēšanās vai arī pavirša attieksme pret saviem pienākumiem. Iestājoties depresijai, mainās arī domu saturs, rodas depresīvas pārspīlēšanas idejas un slimnieks mokās ar mazvērtības sajūtu, uzskata sevi par nespējīgu, neveiksminieku, visur redz tikai grūtības un bezizeju, arī pagātni skata drūmās krāsās. Smagā depresijā slimnieki atsakās no uztura, kopšanas, ārstēšanas, piederīgo uzmanības, jo ir pārliecināti, ka nav to pelnījuši; pret citiem izturas sevišķi laipni, pat pazemīgi. Slimnieki ir mazrunīgi, laiku pēc darba pavada bezdarbībā. Rodas depresīva depersonalizācija un derealizācija. Iestājas bezmiegs, zūd ēstgriba, sastopami izteikti veģetatīvi traucējumi (spiediena sajūta krūtīs, galvā, plecos, asinsspiediena svārstības, paātrināts pulss, var būt arī sāpes sirds rajonā, sirdsklauves, paaugstināta t°), kas var radīt aizdomas par stenokardiju vai infarktu, parādās aizcietējums, sausums mutē, asaru trūkums un nespēja raudāt. Raksturīgas stāvokļa diennakts svārstības ar smagāko periodu rītos un uzlabošanos vakaros. Slimniekam var rasties domas par pašnāvību, tāpēc viņš pastāvīgi jāuzrauga, ja vajadzīgs, stacionāra apstākļos.

Depresija ir viena no biežāk sastopamajām psihisko slimību izpausmēm, attīstās maniakāli depresīvās psihozes, šizofrēnijas gadījumā, pēc smagām psihotraumām (skatīt arī reaktīvais stāvoklis), kā arī involūcijas periodā un lielā vecumā. Depresijai ir tendence norisēt fāzēs, ar laiku tā izbeidzas pat bez ārstēšanās. Nepieciešama pastiprināta atpūta un miers, nedrīkst slimniekam, kā to reizēm nepareizi dara, uzlikt papildu slodzi (mudināt saņemties, iesaistīt kultūras pasākumos u.tml.). Depresija var atkārtoties, tāpēc svarīgi laikus pamanīt pirmās depresijas pazīmes (parasti miega un ēstgribas traucējumi), lai nekavējoties grieztos pie ārsta un aizkavētu depresijas padziļināšanos. Ārstē ar antidepresantiem.