DAUNA SLIMĪBA

(slimības klīnisko ainu 1866. g. aprakstījis angļu ārsts L. Dauns) izpaužas dziļā iedzimtā plānprātībā (skatīt oligofrēnija), pārsvarā imbecilitātes pakāpē. Tās pamatā ir hromosomu patoloģija (skatīt iedzimtība). Jūtu dzīve attīstīta relatīvi labāk nekā oligofrēnijas smagākajā pakāpē - idiotijā. Slimie bērni var diferencēt apkārtējo cilvēku emocionālo attieksmi pret sevi, viņi ir kustīgi, labsirdīgi, ar tieksmi atdarināt un pietiekami dzīvu mīmiku. Raksturīgs ārējais izskats - slimnieki ļoti līdzīgi cits citam: plata seja; šauras, slīpas acu spraugas ar noliekumu lejup uz degunu; ādas kroka acs iekšējā kaktiņā; deguns īss, plats; augšžoklis neattīstīts, apakšžoklis izvirzīts; bieza apakšlūpa; mati sausi, reti; ķermenis neproporcionāls, atpalicis augšanā; pirksti īsi, plati. Ārstēšanu skatīt rakstā oligofrēnija. Att.