BIOLOĢIJA

zinātņu komplekss par dzīvību, tās likumsakarībām, izpausmes formām un izplatību. Bioloģija pētī visas dzīvās būtnes - no mikroorganismiem līdz pat cilvēkiem. Dzīvo būtņu daudzveidība radījusi nepieciešamību bioloģiju iedalīt speciālās nozarēs. Tā kā organiskajā pasaulē viegli nodalāmas 2 lielas atšķirīgas dzīvo būtņu grupas - augu valsts un dzīvnieku valsts, jau p.m.ē. radās zooloģija un botānika, turpretim mikrobioloģijas rašanās saistīta ar mikroskopa atklāšanu.

Bioloģiju var iedalīt morfoloģiskajās zinātnēs, kas pētī organismu uzbūvi, un fizioloģijas zinātnēs, kas pētī organismos norisošos procesus. Pie morfoloģiskajām zinātnēm pieder anatomija (normālā, salīdzināmā, patoloģiskā), kas pētī organismu uzbūvi, histoloģija - zinātne par audu un orgānu mikroskopisko uzbūvi - un сitоlоģija - zinātne par šūnu. Pie fizioloģiskajām zinātnēm pieder fiziоlоģija, kas pētī organismu dzīvības norises, biоķīmija, kas pētī organismu ķīmisko sastāvu un tajos norisošos ķīmiskos procesus, un biofizika, kas noskaidro organismos notiekošās fizikālās norises un fizikālo faktoru ietekmi uz organismu.

Iedzimtības un mainības problēmas pētī ģenētika, organismu individuālās attīstības likumsakarības, dīgļa attīstību - embrioloģija. Gerontoloģija ir nozare par organismu novecošanas cēloņiem un likumsakarībām, antropoloģija - zinātne par cilvēka, tā izcelšanos un evolūciju. Organismu vēsturiskās attīstības likumsakarības, dzīvības izcelšanos, kā arī tās sarežģītāko un pilnīgāko formu rašanos pētī evolūcijas mācība. Ar evolūcijas mācību cieši saistīta paleontoloģija - mācība par pagājušo ģeoloģisko laikmetu dzīvnieku un augu valsti. Savukārt bioģeogrāfija pētī dzīvnieku un augu sugu izplatību uz Zemes, ekoloģija - organismu un apkārtējās vides savstarpējās attiecības, bet taksonomija jeb sistemātika klasificē organismus radniecīgās pakārtotās vienībās.

Ļoti bieži bioloģiju iedala vispārīgajā un speciālajā. Vispārīgā bioloģija atšķirībā no speciālās bioloģijas pētī to kopīgo, kas piemīt visām dzīvajām būtnēm - mikroorganismiem, augiem, dzīvniekiem, cilvēkam. Bioloģijas galvenās metodes ir novērojums, salīdzinājums, eksperiments, modelēšana un vēsturiskā metode. 20. gadsimtā attīstījušās daudzas jaunas bioloģijas nozares, piem., molekulārā bioloģija, kas pētī dzīvības pamatstruktūras un dzīvības elementārās norises, biоnika, kas nodarbojas ar bioloģisko mehānismu modelēšanu un to izmantošanu tehnikā.

Zināšanām uzkrājoties, rodas arvien jaunas speciālas bioloģija nozares. Katrai no tām ir savi uzdevumi un savas pētīšanas metodes. Tomēr tās visas cieši saistītas savā starpā, jo pētī vienu un to pašu parādību - dzīvību dažādos aspektos. Mūsdienu bioloģijas metodoloģiskais pamats ir dialektiskais materiālisms. Tai ir ļoti liela nozīme cilvēka sabiedrības turpmākajā attīstībā.

Bioloģija cieši saistīta ar medicīnu - ir tās teorētiskais pamats. Medicīnas pētījumu objekts ir slims un vesels cilvēks, bet to, tāpat kā citas dzīvās būtnes, pētī bioloģija. Medicīnas un bioloģijas ciešo savstarpējo sakaru apstiprina visa zinātnes attīstības gaita: ikviens principiāli svarīgs sasniegums bioloģijā ietekmē medicīnas attīstību.