BIOĶĪMIJA

zinātne par dzīvo organismu ķīmisko sastāvu un vielmaiņas ķīmisko norisi, regulāciju, likumsakarībām, kā arī bioloģisko un fizioloģisko nozīmi. Bioķīmija kā patstāvīga zinātnes nozare izveidojusies 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. Sakarā ar mūsdienīgu ķīmisko, fizikālo un fizikāli ķīmisko pētniecības metožu ieviešanu tā sevišķi strauji attīstās pēdējos gadu desmitos. Centrālā vispārteorētiskā bioķīmijas problēma ir visa dzīvā galvenās un pastāvīgās pazīmes - vielmaiņas pētīšana. Pēc pētījamā objekta izšķir mikroorganismu, augu, dzīvnieku un cilvēka bioķīmiju. Šis iedalījums ir nosacīts, jo bioķīmiskajiem procesiem visā dzīvajā dabā ir universāls raksturs.

Vēsturiski bioķīmijā izveidojušies trīs savstarpēji cieši saistīti virzieni: statiskais, dinamiskais un funkcionālais. Statiskā bioķīmija analizē organisma ķīmisko sastāvu, kā arī ķīmisko savienojumu lokalizāciju orgānos un šūnās. Dinamiskā bioķīmija izzina vielmaiņas mehānismus, to secību un regulāciju. Funkcionālā jeb fizioloģiskā bioķīmija pētī ķīmiskos procesus, kas ir dažādu dzīvības izpausmju pamatā. Mūsdienu bioķīmija cieši saistīta ar citām bioloģijas (citoloģiju, virusoloģiju, ģenētiku) un medicīnas nozarēm (patoloģisko fizioloģiju, diagnostiku, terapiju), kā arī ar citām zinātnēm. Radušās jaunas patstāvīgas bioķīmijas nozares un robežzinātnes, piem., enzimoloģija, citoķīmija, histoķīmija, molekulārā bioloģija, bioorganiskā ķīmija, klīniskā bioķīmija.

PME: