Ārsti un emocijas
Mēs visi esam cilvēki, un emocijas ir viscilvēciskākais, kas vien var būt, bet... vai mēs drīkstam šīm emocijām ļauties vienmēr un visur? Vispār jau nevienā profesijā nebūtu pieļaujams, ka darba kvalitāti ietekmē personiskās dzīves problēmas, tomēr par īgnu pārdevēju mēs varam atļauties pasmaidīt. Nē... ne jau ņirgājoties, bet, var teikt – viņu mēs varam atļauties ignorēt, bet kā ir situācijā ar īgnu ārstu?
Ir daļa, kas aizstāvēs ārstus, jo arī viņi ir tikai cilvēki. Un cilvēki ir emocionāli. Bet no otras puses – ne jau piespiedu kārtā viņi ir ārsti, tā ir ļoti nopietna izvēle – izvēlēties kļūt par ārstu, un ja reiz šo izvēli esi izdarījis, tātad emocionāli ir jāspēj tikt galā ar svešām problēmām, savas atstājot aiz durvīm.
Pašai nesen arī bija situācija, kad aizbraucu naktī uz slimnīcu, jo sāp. Māsiņa uzņemšanā ļoti laipna, izpalīdzīga, bet ārsts dusmīgs, ko es te nakts vidū atbraukusi, viņam darba pietiekot, lai ar mani vēl te auklētos. Manī tas, protams, izraisīja pretreakciju – viss, braucu prom, ne jau atbraucu tamdēļ, lai mani auklētu, arī man, lai gan sāp, ir izvēle – klausīties neapmierināta ārsta monologā vai nē. Bet tad gandrīz vai tur ciet, ka es, lūk, tagad esot viņa atbildība, ja jau esot atbraukusi, kaut gan – kā gan viņš varēšot zināt, kas man kait, ja es pati to nesaprotot. Izcila atbilde no ārsta, ne? Tagad zināšu, ka pirms braukšanas uz slimnīcu, ir jāuzzvana un jānoskaidro, kāds ārsts šonakt dežūrē, un vai ir jēga braukt. Protams, protams, zinu, ka viņam droši vien bija grūta diena, ka varbūt viņam kāda personiska nelaime notikusi, bet man tagad šis ārsts asociēsies ar cilvēku, kurš nespēj sniegt palīdzību otram, bet pat otrādi – likt justies ne tikai fiziski slikti, bet arī emocionāli.
Nav viegli būt par ārstu... Es zinu, ka es to nespētu. Tāpēc visu cieņu cilvēkiem, kas šo profesiju ir izvēlējušies par savu mūža nodarbošanos. Un vēl vairāk cienu tos ārstus, kas pat pēc diennakts maiņas sagaida tevi laipni un saprotoši.
Informāciju sagatavojusi Ilze Lipska
Foto: Stock.XCHNG