ALERĢIJA

organisma jutības un reaktivitātes maiņa jeb pārskaņojums, ko izraisījusi kāda viela un kas rodas, ja organisms atkal saskaras ar šo pašu vai ķīmiskā uzbūves ziņā radniecīgu vielu. Pirmā saskare ir sagatavojošā (sensibilizējošā), otrā un turpmākās ir izraisošās, jo parādās attiecīgās slimības aina. Izņēmums ir alerģijas paveids idiosinkrāzija, kad organisms iedzimtas sliecības dēļ reaģē jau pirmajā saskarē. Tagad ar vārdu "alerģija" apzīmē tikai slimīgi pastiprinātu organisma reaktivitāti (hipererģiju), lai gan būtībā šis jēdziens ietver arī pavājinātu reaktivitāti (hipoerģiju) un pilnīgu reakcijas trūkumu (areaktivitāti jeb anerģiju).

Visas vielas, kas izraisa alerģiju, sauc par alergēniem. Tie var būt gan vielas ar sarežģītu uzbūvi (olbaltumvielas, polisaharīdi), gan arī vienkāršas vielas, kas, saistīdamās ar organisma olbaltumvielām, maina to struktūru un padara tās organismam svešas. Alergēni, kas iekļūst organismā no ārējās vides, - eksoalergēni - var būt infekciozi (mikroorganismi) un neinfekciozi (uzturvielas, ziedputekšņi, putekļi u.c). Pie neinfekcioziem alergēniem pieskaitāmi arī medikamenti. Principā visi medikamenti ir alergēni, tikai daži (penicilīns, sulfanilamīdi) izraisa alerģiju biežāk, citi (cefalosporīns) - retāk. Nozīme ir arī preparāta ievadīšanas veidam. Pēc preparāta parenterālas (ārpus gremošanas trakta) ievadīšanas alerģija vērojama biežāk un ir smagāka (anafilakse, anafilaktiskais šoks) nekā pēc ievadīšanas caur gremošanas traktu. Ievadot preparātu caur ādu, var rasties dermatīts. Bez tam medikamentu izraisītas alerģijas gadījumā dažreiz organismu sensibilizē nevis pats preparāts, bet atsevišķi tā uzbūves elementi. Ļoti spēcīgi sensibilizētāji ir penicilīna noārdīšanās produkti, tāpēc vienmēr jālieto tikai svaigi šķīdumi. Pie alerģijas pieder arī tās īpatnējās reakcijas asins pārliešanas gadījumā, kad donora (devēja) asinis neatbilst recipienta (saņēmēja) eritrocītu antigēnstruktūrai un izraisa eritrocītu šķīšanu. Dažreiz par alergēniem var kļūt arī paša organisma audi - endoalergēni jeb autoalergēni - un ierosināt autoagresīvās (autoalerģiskās) slimības - vairogdziedzera iekaisumu (tireoidītu), sarkano vilkēdi u.c.

Ja organisms reaģē uz alergēnu jau pēc dažām minūtēm, bet ne vēlāk par dažām stundām, runā par agrīno alerģisko reakciju (anafilakse, serumslimība, dažādas idiosinkrāzijas izpausmes - Kvinkes tūska, bronhiālā astma u.c), ja ne agrāk par 10-12 stundām, - par vēlīno alerģisko reakciju (infekciozā alerģija, dermatīts). Alerģijas izpausmes ir ļoti daudzveidīgas un atkarīgas no alergēna dabas, iekļūšanas ceļa un audiem, kurus tas sensibilizējis (pastiprinājis to jutību). Alerģijas izpausme ir sekas alergēna mijiedarbībai ar antivielām, kas saistītas pie noteiktām t.s. reaktīvajām šūnām. Agrīnajās reakcijās tās ir saistaudu un asins tuklās šūnas un trombocīti. Mijiedarbības rezultātā rodas šūnu bojājumi un strauji atbrīvojas dažādas bioloģiski aktīvas vielas (histamīns, serotonīns, bradikinīns u.c), kas var izraisīt sārtus, niezošus izsitumus ādā vai citas pazīmes. Vēlīno reakciju gadījumā alergēns ierosina speciālu (citofilu) antivielu sintēzi makrofāgos un limfocītos. Jaunsintezētās antivielas tūlīt saistās ar šo pašu šūnu apvalkiem un sensibilizē tās. Ja sensibilizētās šūnas atkal saskaras ar iepriekšējo alergēnu (infekcijas slimības ierosinātāju vai pat vienkāršu ķīmisku savienojumu), tās kļūst par cēloni iekaisumam. Tas dažreiz parādās mezgliņu veidā, citreiz kā vienmērīgs sabiezējums (infiltrāts). Alerģijas ārstēšana būtībā ir slimnieka pasargāšana no attiecīgā alergēna. Akūtu alerģiju simptomu gadījumā jāgriežas pie ārsta.