AGLUTINĀCIJA

mikroorganismu, eritrocītu u.c. šūnu salipšana un izpārslošana, ja uz tām iedarbojas specifiskas antivielas (aglutinīni). Šīs antivielas veidojas infekcijas slimību vai imunizācijas ietekmē galvenokārt asins serumā, mazāk citos bioloģiskos šķidrumos (mātes pienā, iekaisuma izsvīdumā). Aglutinācija ir pamatā dažām seroloģiskām reakcijām, t.i., aglutinācijas reakcijām, ko plaši lieto infekcijas slimību diagnoscēšanai, asins grupu noteikšanai un baktēriju kultūru identificēšanai. Aglutinācijas reakciju izdara, noteiktam daudzumam antigēna pievienojot antivielas (asins serumu) dažādā atšķaidījumā. Seruma lielāko atšķaidījumu, kas vēl izraisa aglutināciju, sauc par aglutinācijas titru. Pozitīva reakcija norāda, ka asinīs ir antivielas, negatīva - ka to nav.

Eritrocītu aglutinācija sauc par hemaglutināсiju. Izšķir pasīvo jeb netiešo hemaglutināciju, kas rodas, ja eritrocītiem, kuri adsorbējuši antigēnu, pievieno atbilstošu imūnserumu, un aktīvo jeb tiešo hemaglutināciju, ko izraisa daudzas baktērijas, vīrusi un pret eritrocītiem vērstās antivielas, tieši iedarbojoties uz eritrocītiem. Aktīvo hemaglutinācijas reakciju izmanto arī asins grupu noteikšanā. Aktīvo hemaglutināciju kavē imūnserumi, kas satur antivielas pret atbilstošo eritrocītu salipšanas ierosinātāju, piem., gripas vīrusu. Notiek hemaglutinācijas kavēšanas reakcija. Pasīvās hemaglutinācijas reakcija un hemaglutinācijas kavēšanas reakcija ir jutīgāka par parasto aglutinācijas reakciju, tāpēc pēdējā laikā tās izmanto arī infekcijas slimību diagnostikā.